Kas attiecas uz visu šo atklājumu (atklāsmju) mērķiem, pirmkārt, caur šīm atklāsmēm jūsu augsti mācītajiem pasaules prātiem tiek parādīts, cik ļoti muļķīgi ir viņu tiekšanās gribēt izpētīt lietas un tās ievilkt viņu neizsakāmajā izturēšanās ierobežojumu sfērā, kuras lietas sava dziļuma, lieluma un svētuma dēļ mūžīgi paliks attālinātas pār viņu sfēru, tā kā tiem līdzīgie tiek likti tikai vientiesīgajiem viņu dievbijīgi ticīgajās sirdīs, jā, apkaunojošai zīmei pasaules gudrībai, arī bērniem šūpulī, kā Es to varu dot arī akmeņiem.
Otrkārt, to mērķis ir arī jums un visai pasaulei parādīt Manas apžēlojošās mīlestības patiesos ceļus, kurus tā izraugās, lai dibinātu mūžīgu visu būtņu svētlaimi, un kā, kad un kāpēc šis viss tā ir un notiek — lai caur to visiem pasaules, kas šaubās būtu beigas un varētu tikt saskatītas lietas viņu nepatiesajās attieksmē. Jo kā labs būvinženieris vai arhitekts taču skaidri labāk zina, kur pie kāda liela darba jābūt tai vai citai lietai, tā arī tikai Es varu zināt, kāpēc šis, kāpēc tas un kā, kad un caur ko.
Kurš pēta un gudro bez Manas žēlastības, tas visu laiku iet aplami. Bet kurš nāk pie Manis un visu mācās no Manis savā sirdīs, tam tas ir patiesības pilnībā, pie tā tas nekad netiks mainīts visā mūžībā.
Un treškārt, ir jātop redzamam daudzpusīgajam cilvēku ļaunumam no visām klasēm un kārtām — un labi uztveramam, kā šāds cilvēks dēļ sava aklā ļaunuma stūrgalvīgi un neatlaidīgi novelk svētāko un šķīstāko savos jutekliskajos pasaules dubļos un šausmīgi izkropļo saviem nolādētajiem, pašizdevīgajiem mērķiem.
Īsi un labi tam visam vajag un tam jākļūst atklātam pasaules priekšā, lai tad katrs zina, kā ar viņu pašu ir. Jā, zemes viduspunktam jātiek tik skaidri atklātam visas pasaules acu priekšā kā aizklātam ēdienam viesiem stiprinošai barībai. Un tā arī nevienai saulei nav jābūt tik tālu attālinātai, ka tai nebūtu jātiek sadalītai sīkākajās daļiņās zem vientiesības dzīvās ticības mikroskopa, un būtu tās mērogs lielāks kā kāds jūsu lielākās domas, ko jūs vispār spējat domāt. — Un nav jābūt nevienam vēl tik smalkam pavedienam, un pat ja tas būtu vēl tik smalki vērpts, kas nenāktu Manā stipri palielinošajā žēlastībassaules gaismā! Jā, Es vēlos būvēt caurredzamus pasaules ķermeņus un centrālsauli sadalīt atklātos punktos, lai pasaule redzētu, ka beigu beigās Es esmu viss visā.
Ja tikai caur to tagad pasaules nonāks pie atzinuma, ka ārpus Manis nav ko meklēt un nevar atrast kādu svētlaimi, tad miers pārņems zemi un katram tiks garantēts savs amats kā laicīgi tā arī mūžīgi visā mīlestībā uz Mani! Tad tikai ķeizars būs patiess ķeizars, svaidīts ar Manu svaidāmo eļļu, karalis īsts karalis, hercogs īsts hercogs un firsts īsts firsts, bez visām nolādētajām konstitūcijām, izņemot mīlestības konstitūciju no Manis un visu applūdinošo žēlastību. Un tur vilkam jābūt jēra slimniekkopējam!
Caur to Es vēlos visu salīdzināt, lai vairs nenotiktu nekādi “ūdensplūdi” un “kalnu krišana”, bet gan tikai Manas mīlestības jūra un Manas žēlastības straumes. Visam pārējam jākļūst par “seklo zemi”.
Un redziet, tam visam ir jānotiek, lai patiesā baznīca cilvēkos tiktu šķīstīta un tās uzvara mirdzētu vairāk kā visu sauļu gaisma savienota vienā — caur ko tad varētu tapt “viens gans un viens ganāmpulks”, kura aitām visu laiku jādzird Mana balss, līdz visu laiku beigām — kad visa matērija tiks iznīcināta dievības vai dievišķās mīlestības ugunī — vai arī, ja šiem Maniem brīdinājuma vārdiem neauglīgi jāsapūst pasaules dubļos, tūliņ Manas taisnīgās uguns dusmās.
Raugiet, tagad ir pienācis “mazo laiku” laiks! Kas to labi ievēros, tam iznāks lielas lietas mūžībā. Bet kurš par to apkaitināsies un nesīs šaubas par Manu uzticību, tam drīz “mazie laiki” beigsies un mūžīgo dusmu lielums viņu satvers! — Tāpēc: vai nu šā, vai tā! — kā katrs grib, tā lai tas arī dara! — Bet mēs visu laiku tiksimies. Āmen. To saku Es, mūžīgā mīlestība un gudrība. Āmen, Āmen, Āmen!
— Jakobs Lorbers, Debesu dāvanas, 1840. gada 21. augusts.