Atjēdzies, baznīca, kas gribi būt mana lieciniece! Atgriezies, pirms ir par vēlu un naida viļņi pārpludina arī tevi kā tīri prāta (gudrības) institūciju, kura nekad nav spējusi liecināt par Mani, tavu Dievu, kuru tu negodā un pat nepazīsti. Ak, tu gudrības iestādījums! Ak, tu varaskāres iestādījums! Ak, tu naudas iestādījums, līdzīgs naudas zeķei, kuru tu pastāvīgi esi pūlējusies paplašināt un arvien vairāk papildināt ar dziļumu indi, pēc kuras tu kāro un pastāvīgi tajā peldies. Vai tu vēl pazīsti Mīlestību, kas taču esmu Es, visu cilvēku Tēvs? Ai, kā tu Mani noskaņo uz niknumu! Ak baznīca, baznīca, par Mani liecināt gribošā baznīca, kāds ir tavs ceļš? Kādēļ tu apžilbini Manus maziņos, Man tik mīļos bērniņus, kurus Es drīz esmu vēlējies vadīt pie savas Sirds?
Kā sātana iestādījumam tavā rīcībā jeb repertuārā, ka skaisti izsakās, ir divi ceļi — kamēr tu apžilbini vienu pusi, izvedot tos pie sevis ārīgajā, otru pusi tu apžilbini, ar savu šaušalīgo piemēru uz ilgu laiku atturot, jā atbaidot tos meklēt ceļu uz iekšējo, t. i., pie Manis, jo tad savstarpējā atrašana būtu brīnišķīga — tā būtu Tēva un bērna apskaušanās, kad pēc ilga laika, pilni prieka, tie turētu viens otru rokās un lietu laimes asaras, īsto Dzīvības ūdeni, kas taču rada pasaules pār pasaulēm! Taču, ko dari tu savos inkvizīcijas mūros, kura patiesībā pienāktos tev pašai, ko tikai tu neatzīsti un tādēļ nespēj saskatīt, jo tavs aklums ir daudz lielāks nekā Manu mazo bērniņu, kas ir nonākuši tavās rokās vai to, kurus tu esi atbaidījusi, kas faktiski ir viens un tas pats, jo tavs ceļš, kuru tu savos centienos esi izvēlējusies, ved ļoti tālu no Manis. Kur citur vēl Mani mazie bērni būtu ņēmuši tādu aklumu un kurlumu, kā tur, jo, lai gan tu dziedāji savas dziesmas un slavēji savu Dievu vismaz vēlēšanās pēc, tad tomēr tā ir sātana baznīca. Ak, atzīsti, ieraugi, sajūti un saod sava sējuma sērgas dvaku! Nožēlo savus grēkus, atgriezies un seko Maniem bērniem, jā Manas Sirds bērniem caur gudrības jūru!
Bet Es tevi brīdinu un saku, lai arī tu saprastu, ka pastāv milzīga atšķirība starp sekošanu un vajāšanu, jā, pastāv dziļš grāvis tur, kur tu domā, ka eksistē tilts no viena uz otru. Seko Manas Sirds bērniem, kurus tu nemūžam nespēsi apturēt, jo tie mīl Mani pār visu, seko tiem tikai Manā Mīlestībā un tā ļauj sevi soli pa solim vadīt augšup uz Debesīm. Taču atmet savu koka krustu un aizvieto to ar savu pašas! Atmet visu lietu apzeltīšanu, vai tad tu nepazīsti Manu riebumu pret tuksneša zelta teļu, jo no turienes arī tu nāc. Katrs bērns taču zina, ka pasaules zelts smagi velk uz leju un nemūžam tas nevar dāvāt spārnus, lai paceltos. Jā, Es brīdinu tevi, seko mīlestībā, pazemīgā un nožēlas pilnā mīlestībā, jo citādi gudrības viļņi sacelsies vareni un gāzīsies pār tevi.
Atmet savas grāmatas, kuras tu esi sarakstījusi! Atstāj mierā arī Bībeli, kuru tu nekad neesi sapratusi, un līdzi ņem tikai divus vārdus, kas ir Mīlestība un Gudrība. Mīlestība ir tā, kurai vajadzēja būt par tavu vadītāju, kungu un karali, bet Gudrība ir bezdibenis, kura priekšā tu esi stāvējusi visu laiku, esi tajā iekāpusi un neesi pamanījusi to tādēļ, ka gudrībai nav dibena, jo tā līdzinās šķietamai pasaulei. Jā, atstāj Bībeli un nošķiries no visiem Maniem mazajiem bērniņiem, ļauj tiem doties augšup uz Kānaānu. Un Es tev saku, viņi aizsteigsies tev priekšā. Taču tādēļ neuztraucies, tu atrodies dziļi ellē. Tu nepamani savus baznīcas lāstus, kas liecina taču tikai par elli. Tu nepazīsti Manu eņģeļu mīlestību, kas tikai dod un dod, dāvina un dāvina un nevaicā, vai tu esi bagāts vai nabags. Vai tu spēj dot šādu mīlestību? Un, ja nē, tad Es tavā labā nespēju vairāk neko darīt. Tavi vārdi nav tādi. Vai tu gribi sajust Mana Mihaēla zobenu, kas nāks godībā Manos bērnos, un cik lielākā vēl mazajos?! Ak, atzīsti, atpazīsti savu ceļu, jo tikai Es esmu tā Zvaigzne, kurai tev būtu jāseko, kas spoži mirdz Debesīs, kas tuvojas jums kā attīrīšanas Uguns. Vai jūs to jau nesaskatāt arvien skaidrāk? Nu, tad gals būs pēkšņs un tev sāpīgs.
Ak, tu katoliskā baznīca, kura domā, ka te ir runa par visām citām Zemes baznīcām, bet šeit domāta esi tieši tu. Patiesi, patiesi, Es tev saku, šie vārdi ir domāti vispirms tev. Uzlūko tevis apžilbināto skaitu un pulku, un tu zini arī pati, ka tie tevis sakrāto bagātību dēļ ir līdzīgi zelta teļam tuksnesī, kuru tu pielūdz. Vai esi aizmirsusi, kas notika ar teļu un tiem, kas dedzīgi to pielūdza — tos norija bezdibenis, ar ko ir domāta tā elle, kas veidojas katra iekšienē. Aizmet savas bagātības, un tu patiesi uzzināsi, kur atrodas Mīlestības sēdeklis. Aizmet tās prom nedomājot, dari tā, kā darīja Francisks, kuru tu godini, bet kuram tu tomēr neseko kā vienam no Maniem mīļākajiem bērniem. Noplēs savas baznīcas, ēkas un mūrus, kas taču liecina tikai par tavu lepnību, augstprātību un vēlmi iedvest bijību Maniem mazajiem. Ak, ak, vai tad tu nezini, ka Es negribu, lai Mani bērniņi būtu bailīgi? Nē, viņiem ir jāmīl, bet patiesi jāmīl savs Tēvs, kas esmu tikai Es, un gribu tāds būt un viņus skūpstīt un apmīļot un vadīt caur visiem brīnumjaukumiem, kurus Es jums gribu dāvināt uz visiem laikiem. Jā, atmet arī visu slepenību, jo Es tev saku, tev nepieder nekādas Debesu atslēgas un Pēteris nekad tev neatvērs Debesu vārtus, bet gan tikai norādīs uz līdzību par jaunekli.
Jā, atmet savu “rangu” slimību un kļūstiet visi vienkārši par līdzīgiem brāļiem un māsām un paļāvīgi ticiet, ka tikai un vienīgi Es varu būt un esmu tas, kas ir jūsu Vadonis. Jo patiesais Pētera krēsls taču ir tikai Mīlestība, jā, tikai Mīlestība. Tad nu pārbaudi pati, cik tālu tu esi novirzījusies, bet Es tev saku vēl ko — darbojies ne no Gudrības, bet tikai no Mīlestības, esi labāk nožēlojoša, nevis dusmīga. Jo grāvis, kas pastāv starp Gudrību un Mīlestību, ir milzīgi liels.
Ziemā zāle noliecas gudrības garu priekšā, kas tikai šķietami ir nākuši no debesīm, un tomēr nav varējuši palikt tajā vietā, kur tie nonāca. Kad ziemā gudrība ir pārāk liela, tad pēc tam nākošais sals sacietina to un kristalizē par sniega struktūrām un veidojumiem kādā ainavā, jā, pat par šķietamu ceļu. Tad nāk Mīlestība, kas izkausē un pārveido gudrību par Mīlestības gudrību. Kad eņģeļi dzied un dzied un negrib beigt visā Mīlestībā slavēt savu Dievu un šāda darbošanās Debesīs ir kļuvusi ļoti dzīva un karsta, tad bērni neapjauš, bieži nesaprot, kāds laiks ir pienācis un kāda stunda ir situsi.
Šo jums, Maniem bērniem, īpaši Maniem mazajiem, ir darījis zināmu jūsu Kungs un Dievs Jēzus Kristus Jehova Cebaots visā Mīlestībā.
— Pierakstījis R.J., 07.01.2006, Vācijā