Redzi, it kā debesis ir visur, kur ir labi un Man mīļi, un patīkami cilvēki, tāpat arī elle ir visur, kur [ir] Dieva nicinātāji, visa laba un patiesa ienaidnieki, melkuļi, krāpnieki, ļauni zagļi, laupītāji, slepkavas, sīkstuļi, pasaules goda dēļ valdītkārīgie un ļauni, nežēlīgi maukuri un laulības pārkāpēji.
Ja tu gribi zināt, kā vienā no tādām ellēm izskatās, tad aplūko tikai viena tāda cilvēka, kurā elle valda, iekšieni, ļauno mīlestību un visļaunprātīgāko gribu, un tu no tā viegli nojautīsi, kā ellē izskatās!
— No J. Lorbera rakstiem
*
“Es neesmu radījis ne nāvi, ne elli, jo tad, kad Manā Garā radās ideja par Radīšanu, Es jutu vienīgi Mīlestību, un no Manis cēlās tikai Dzīvība. Ja eksistētu nāve un elle, tad tās būtu cilvēku darbs — mazs un jūs jau zināt, ka nekas cilvēcisks nav mūžīgs.” — (Patiesās Dzīvības grāmata 175:18)
Cilvēks ir tas, kas savā materialitātē ir radījis ideju par elli, par mūžīga soda un izpirkšanas vietu. Šāda ideja ir pilnīgā pretrunā tai Mācībai, kuru Dievišķais Meitars mums ir atnesis jau Otrajā laikā, un kuru Viņš mums ir apstiprinājis un izskaidrojis šajā Trešajā laikā.
Elle eksistē vienīgi tik, cik cilvēks pats to meklē savu slikto darbu dēļ. Garam neeksistē nāve, jo ir zināms, ka katru būtni atdzīvina gars, kam pieder mūžīgā dzīvība. Materiālajā plānā nevajadzētu eksistēt pat idejai par beigām, jo matērija tikai pārveidojas, bet neizbeidzas. To zina pat materiālistiskā zinātne.
Dienā, kad cilvēks izlemj mīlēt savu tuvāko, savu brāli kā sevi pašu, tajā dienā viņš būs pacēlies garīgi, viņš apzināsies savu garīgo Dieva bērna stāvokli, viņš būs pacēlies labā un labuma augstumos. Tad viņš sapratīs, ka tam ir Tēvs, kas viņu ļoti mīl, mierina un bezgalīgi piedod, jo, kā mums mācīja Kristus — Dieva Mīlestībai nav robežu.