“Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti.” — 1. Kortintiešiem 11:31, 32
— Es esmu ļāvis, lai sāpes, destrukcija un nāve liktu sevi sajust jūsu dzīvē, lai tās ļoti rūgtie augļi liktu jums saprast, kādas sugas koku jūs esat kultivējuši. Taču Es likšu, lai sāpes izzūd un jūsu gars varētu atpūsties un pārdomāt, jo no tā ir jāpaceļas Mīlestības himnai. […] Visi būs Glābti, visiem būs Piedots, visi būs Nomierināti. Kur tad būs “nāve”, kur “mūžīgais sods” un “bezgalīgā elle”? Es neesmu radījis ne nāvi, ne elli, jo, Garā rodoties Idejai par Radīšanu, Es jutu vienīgi Mīlestību un no Mana Klēpja radās tikai Dzīvība.
— Es nāku arī darīt jums zināmu, ka mūžīgais sods, kā tas jums tiek aprakstīts, neeksistē. Gars nevar ciest fiziskas mokas, kādas sagādā matērijas sāpes. Gara sāpju cēlonis ir savas rīcības skatīšana Sirdsapziņas Gaismā, kad tas skaidri saskata un saprot visas pastrādātās kļūdas un nepilnības.
— Jūs jau ieskatāt, ka Dievišķā Justīcija, Dievišķā Tiesa ir Mīlestība, bet ne sods, kā jūsējā. Kas notiktu ar jums, ja Es, kura priekšā ir lieka visa šķietamība un viltus argumenti, tiesātu jūs pēc jūsu pašu likumiem? Ja Es tiesātu jūs pēc jūsu ļaunuma mēra un lietotu jūsu briesmīgi cietsirdīgos likumus, kas būtu ar jums? Tad patiešām papilnam būtu attaisnots jūsu lūgums pēc Manas Žēlastības. Bet jums nav jābaidās, jo Mana Mīlestība nekad nenokalst, nemainās un nepāriet. Turpretim jūs gan pārejat, mirstat, atdzimstat; ejat, un pēc tam atgriežaties. Tā jūs svētceļojat, līdz pienāk diena, kurā jūs iepazīstat savu Tēvu un pakļaujaties Viņa Dievišķajam Likumam.
— Analizējiet Manu Vārdu, lai jūs kā daudzi neapjuktu Manas Dievišķās Tiesas notikumu priekšā, kad Es ar Spēku piemeklēju tos, kas pieļauj tikai vieglu kļūdu vai, gluži otrādi, šķietami atlaižu sodu tiem, kas ir pastrādājuši kādu smagu kļūdu. Meistars jums saka: “Ja Es smagi piemeklēju kādu, kas šķietami ir tikai viegli kļūdījies, tad tas ir tāpēc, ka Es pazīstu garu vārgumu. Novirzoties no paklausības Ceļa, tas var būt pirmais solis, kas tos ved uz bezdibeni. Bet tiem gariem, kuriem Es atlaižu smagu kļūdu, Es zinu — šī pati kļūda izraisīs lielu nožēlu.
— Vai! cilvēcei, ja tās sirdī nepacelsies žēlsirdība un labdarība; vai! cilvēkiem, ja tie neieskatīs visā pilnībā savu ļauno darbu būtību! Paši ar savām rokām tie atraisa pār sevi satrakoto elementu niknumu un mēģina izgāzt pār tautām sāpju un rūgtuma biķeri. Un pat, kad tie plūks savu darbu augļus, atradīsies cilvēki, kas teiks, ka tas ir Dieva sods! Es jums esmu devis vienīgi Mīlestības pierādījumus, Es esmu jūs sūtījis uz Zemi, kura ir kā auglīga, mīloša un maiga māte, esmu jums devis Dzīvības uguni, gaisu, kas ir Radītāja elpa, un ūdeni, kas ir svaigums un auglība. To visu jūs esat ņēmuši, lai sētu izpostīšanu un nāvi. […] Tiesas stundā daudzi Man teiks: “Piedod, Kungs, uz manām acīm ir bijis tumsas apsējs”.
— 47. Kad kāda liela grēcinieka gars atbrīvojas no šīs materiālās dzīves, lai pārietu uz garīgo pasauli, tas ar pārsteigumu konstatē, ka elle tādā veidā, kā viņš to bija iedomājies, neeksistē. Uguns, par kuru runāja pagājušajos laikos, patiesībā izrādās paša darbu būtība nepielūdzamās Sirdsapziņas Tiesas priekšā.
48. Šī Mūžīgās Tiesas skaidrība, kas izceļas grēcinieku ietinošās tumsas vidū, dedzina spēcīgāk nekā kvēlojošākā uguns, ko jūs vien varētu materiāli sajust. Un tomēr tās nav mokas, kas jau iepriekš būtu paredzētas kā sods tiem, kas Mani būtu apvainojuši. Nē, šīs mokas ceļas no pastrādāto kļūdu apziņas, no nožēlas par Tā apvainošanu, kas jums bija dāvājis eksistenci
49. Vai jūs domājat, ka Man vajadzētu sodīt to, kas ar saviem grēkiem Mani ir apvainojis, lai gan Es labi zinu, ka grēks apvaino vairāk pašu tā veicēju? Vai jūs neredzat, ka pats grēcinieks ir tas, kas sev dara ļaunu? Es nepadziļināšu viņa sev sapelnīto nelaimi vēl ar Savu sodu. Es tikai ļauju, lai viņš redz sevi skaidri, lai dzird nepielūdzamo savas sirdsapziņas balsi, lai jautā sev un sev atbild, lai atgūst garīgo atmiņu, kuru matērijas dēļ bija uz laiku zaudējis; lai atceras savus pirmsākumus, atpazīst savus mērķus un solījumus Dievam. Tieši šajā Tiesā viņš izjūt uguns efektu, kas sadedzina ļaunumu viņā. Tiesas Uguns viņu it kā izlej no jauna, kā zeltu kausējamā krāsnī, atdalot visu kaitīgo, lieko un visu, kas nav garīgs.
50. Kad gars apstājas, lai uzklausītu savas Sirdsapziņas balsi un tās Tiesu, patiesi, Es jums saku, ka šai brīdī tas atrodas Manā Klātbūtnē.
51. Šis miera, nopietnības un skaidrības mirklis neierodas pie visiem gariem vienā un tai pašā laikā. Vieni ātri nonāk līdz šai pašeksaminācijai, tā izvairoties no daudziem sarūgtinājumiem. Pamostoties realitātei, viņi saprot savas kļūdas un apņemas izlabot līdz pēdējam savus sliktos darbus. Citi — netikumu, kāda naida vai grēkpilnas eksistences aptumšoti, vilcinās pamest savu aptumšoto stāvokli. Vēl citi, visneapmierinātākie, uzskatīdami, ka vislabākajā laikā, kad viņiem vēl viss uz Zemes uzsmaidīja, ir nolaupīti no Zemes, lād un zaimo, tā aizkavēdami iespēju atbrīvoties no sava aptumšojuma. Ir vēl liels skaits dažādu variantu, visus tos pazīst Mana Gudrība.
52. Tāpat kā elles uguns, neeksistē arī speciālas Dieva radītas “izpirkšanas vietas” Manu bērnu kļūdu labošanai. Es jums saku, ka neeksistē neviena pasaule, kura nebūtu radīta brīnišķa un svētīta.
53. Vai jūs nesaucat savu Zemi par asaru vai izpirkšanas ieleju? Bet kas to tādu ir padarījis — Dievs vai cilvēki? Es Zemi esmu veidojis pēc debesu Paradīzes parauga, bagātīgi apdāvinādams to ar patīkamām un brīnumjaukām lietām, pievērsdams uzmanību pat vissīkākajam un nenozīmīgākajam, lai viss jums varētu radīt prieku. Un tomēr, pat pasaulē, radītā cilvēces labklājībai un attīstībai, baudai un garīgai augšupejai, cilvēki ir pamanījušies ciest, izmist, pazust.
54. Es jums atkārtoju, ka Es neesmu pasauli veidojis cilvēku sāpēm. Pasaules ir tādas, kādas tās grib to iedzīvotāji. Redziet, cik ļoti cilvēki ir deformējuši Patiesību ar savām sliktajām interpretācijām! Cik atšķirīgi no Patiesības ir skaidrota līdzību pārnestā nozīme, ar kuru tikusi attēlota garīgā dzīve!
55. Ne tumsa, ne uguns, ne ķēdes neeksistē milzīgajā Garīgajā Pasaulē.
56. Gariem, kuri nonāk pie garīgās dzīves sliekšņa aptraipīti, nesagatavoti, jāizcieš t.s. izpirkšana. Tā nozīmē sirdsapziņas pārmetumus un mokas, kas ceļas no nezināšanas; ciešanas, kuras izraisa garīguma trūkums, kas neļauj ieiet garīgajā dzīvē un vēl citus procesus. Redziet, tā grēku, cilvēku nepilnības vai perversitātes Es nevaru uzņemt kā apvainojumus pret Tēvu, jo sliktais dara sliktu tikai pašiem cilvēkiem.
— Otrajā Laikā Es jums teicu, ka Mana Tēva Mājās ir daudz dzīvokļu. Tas nozīmē, ka eksistē daudz pasauļu, kurās gars var sasniegt pilnīgu attīstību. Vāciet nopelnus, lai varētu sasniegt cēlu vietu mājoklī, kurā spožāk mirdz garīgā Gaisma un Miers. Kur jūs nonāksiet pēc šīs dzīves? To zinu tikai Es. Tādēļ Es jums saku, ka ar saviem labajiem darbiem jūs veidojat kāpnes, pa kurām var aizsniegt patiesu garīgu Mieru un nenokavēt mirkli, kurā gars saņem izcīnīto atlīdzību par saviem tuvākmīlestības darbiem.
3. Vai tagad jūs ieskatāt, ka ne sods gaida tos, kuri nebūs spējuši izpildīt Tēva uzticēto misiju, bet gan vienkārši jūs ievāksiet jūsu darbu rezultātus, sekas.
4. Tiesas stundā jūs Mani neskatīsiet cilvēku iztēles radītā tribunālā. Gari, kuri pasaulē būs meklējuši Patiesību un gara cēlumu, nonāks nepazīstamās pasaulēs, kurās atradīs tīrāku un spožāku Gaismu. Kas nebūs meklējuši Manu Patiesību, tie nonāks izpirkšanas vietās, kur tiem būs jāatjauno sava gara tīrība, lai vēlāk turpinātu ceļu un nonāktu pie Manis, jo nepazudīs neviens.
5. Šajos mirkļos jūsu sirdsapziņas misijai būs izšķirošā nozīme. Neviens nespēs apklusināt šī Tiesneša Balsi, kurš dzīvo jūsu garā, ar to nesaraujami saistīts. Jūs analizēsiet visas jūsu dzīves rīcības un neviens nejutīsies tiesāts ar pārliecīgu bargumu vai ar pārāk lielu labvēlību. Tieši šeit spīdēs visspožāk tā Gaisma, kurai Es no pirmsākumiem biju licis apgaismot gara ceļu.
— Patiesi, Es jums saku, ka Es jums nesūtu sāpes. Vai jūs esat redzējuši, ar kādu mīlestību dārznieks kopj savu dārzu? Jūs Man esat kā milzīgs dārzs, kurā Es jūs skatu kā rozes vai baltās lilijas. Bet, kad jūsu vainagi aizveras Manas Mīlestības Rasai, ir dabīgi, ka jūs jūtaties vārgi, kad vēji jūs sit. Kāpēc jūs domājat, ka Es jūs sodu?! Ir kļūda uzskatīt Mani par vainīgu jūsu ciešanās un sarūgtinājumos, jo Tēvs Saviem bērniem vēl tikai laimi.
5. Kad jūs sapratīsiet savu harmonijas trūkumu ar visu Radīto un ar Maniem Likumiem, jūs beigsiet vainot Mani savās nelaimēs un atzīsiet, ka paši esat bijuši savu sāpju vaininieki.
6. Senajos laikos, kad cilvēki vēl nepazina patieso Dievu, tie redzēja katrā dabas elementā dievību un tādēļ, kad šie spēki sāka izkustēties, tie teica, ka tā esot viņu dievu atriebība. Viņi nespēja saprast to, ka viņu pašu grēki neļāva tiem glābties no trakojošo elementu varas.
7. Kaut ko no tā laika ticējumiem jūs esat paturējuši vēl līdz pat šai dienai, jo arvien vēl, redzot vai dzirdot par zemestrīcēm, vētrām vai citām nelaimēm, kas sit tautas, pilsētas, valstis, jūs izsaucaties — tas ir Dieva sods!
— Tagad garīga pacelšanās jums liekas smaga kā atjaunošanās vai pat sods, bet nākotnē jūs to uzņemsiet kā atlīdzinājumu, jo gars nekad nenogurst mīlēt un sēt labo.
— Tie, kuri savā reliģiskajā fanātismā tic, ka Viņā Pusē tos gaida vienīgi elles sods, tie tādējādi izveido sev to paši, jo gara apjukums ir līdzīgs cilvēka prāta apjukumam, tikai daudz spēcīgāks. Jūs jautājat, vai arī tiem būs Glābšana. Es jums saku, ka Pestīšana ir paredzēta visiem. Bet šiem gariem Miers un Gaisma ierodas tikai tad, kad viņi atmet savu tumsu un apjukumu. Vai jūs kādreiz esat sajutuši godbijību cilvēka priekšā, kura nomaldījies prāts liek tam redzēt to, kas neeksistē? Cik daudz lielākas būtu jūsu sāpes, ja jūs spētu redzēt to aptumšoto garu redzējumus, kas skata savu iedomāto elli!
— Šķīstīšana ārēji izskatās kā sods, jo tā skar pašu jūtīgāko, smalkāko un dārgāko, bet patiesībā tā ir glābšanas līdzeklis Ceļu pazaudējušam garam. Kas spriež materiāli, tas sāpēs neatrod nekā derīga. Kas zina, ka sevī nes Mūžīgi dzīvojošu garu, tas atrod, ka sāpes nes Gaismu, pieredzi, rūdījumu un atjaunošanos. Ja jūs domājat garīgi, kā tad jūs esat varējuši ticēt, ka sāpes būtu ļaunums cilvēcei, ja jūs zināt, ka Dievs, būdams Pilnīga Mīlestība, tās ir pieļāvis?
— Cik atšķirīga ir garīgā realitāte no tā, kā cilvēki to ir iedomājušies! Nav tāda Mana Tiesa, kā jūs ticat, ne Dieva sods ir tas, ko jūs par to saucat, ne Debesis ir tādas, kā jūs tās iedomājaties, ne viņas var izcīnīt tik vieglā un ātrā veidā, kā jūs to stādāties priekšā, ne garīgā izpirkšana ir tāda, kā jūs stāstāt, un beidzot, arī kārdināšana nav kāds konkrēts gars.
39. Jums ir jāpēta Dievišķās Atklāsmes, kuras Laiku gaitā jums ir dotas, jums ir jāiemācās saprast metaforisko valodu, kādā Atklāsmes ir dotas. Jūsu garīgā uztvere ir jāsaasina līdz tādai pakāpei, lai jūs spētu atšķirt, kurš ir Dieva Vārds un kuri — cilvēku. Tad jūs spēsiet atrast Manu Mācību Būtību.
40. Tikai no garīgā redzes viedokļa jūs saskatīsiet pareizo un īsto Mana Vārda interpretāciju — gan caur praviešiem dotā, gan tā, kurš nonāca līdz jums caur Jēzu, gan arī tā, kuru jūs Trešajā Laikā saņemat caur starpniekiem.
41. Kad šī cilvēce būs atradusi patieso Bauslības, Manas Mācības, Pravietojumu un Atklāsmju jēgu, viņa būs atklājusi pašu brīnišķīgāko un pašu dziļāko no visa, kas attiecas uz tās eksistenci.
42. Tad cilvēki patiesi pazīs īsto Tiesu un viņu sirds jautīs patiesās Debesis. Tad jūs zināsiet arī, kas ir izpirkšana, attīrīšanās un atjaunošanās.
43. Šodien jūs vēl sedz neziņas apsegs, kuru jūs neuzdrošināties savā pasaules materiālismā un aizspriedumu un neīstās dievbijības pilnajā reliģiozajā fanātismā saplēst. Tādēļ, kad jūsu dzīvē pienāk kāds pārbaudījums, un jūs neatrodiet tam nekādu skaidru iemeslu, jūs vaimanājat: “Ko gan es sliktu esmu izdarījis, par ko man ir uzlikts tāds sods?” Bet jūs nezināt, ka reizēm Mana Tiesa ilgst gadsimtiem vai pat Ērām ilgi, kamēr beidzot tā nonāk līdz garam. Tā vienmēr nonāk līdz garam, lai gan var izskatīties, ka vēlu vai stipri nokavējoties, taču vienmēr Tā izpaužas gudri.
— Jūsu miesa cer uz atpūtu, tā ir trausla. Garam tāda atpūta būtu ļaunākais sods, bet labākā balva tam ir aktivitāte, darbs, cīņa, jo tā tas godina savu Tēvu, atdarinot Viņu, kas nekad nepiekūst.
— No “Patiesās Dzīvības grāmatas”