Tas, ko esam sapratuši kā “mūžīgo sodu”, nav nekas vairāk kā gaidīšanas laiks, kurā gars nonāk pie atziņas par saviem trūkumiem. Viņš tos salīdzina un analizē sirdsapziņas gaismā, un jau, šīs analīzes apgaismots, tas meklē jaunu iespēju izlabot un atjaunot visas savas sastrādātās kļūdas.
Vai atceraties brīnišķīgo līdzību par pazudušo dēlu (Lūkas 15:11–32)? Tā stāsta par to garu, kuri veido šo cilvēci, vēsturi. Šajā līdzībā ir skaidri redzams, ka mūžīgs sods neeksistē. Līdzībā “pilsēta” skaidri parāda mums, kas ir iznācis no mūsu dzīves šajā pasaulē. Tajā, ļauni izmantojot savu brīvo gribu, esam izplakarējuši sava Tēva mantojumu, kas ir mums uzticētās gara spējas; esam pazuduši netikumos, prostitūcijā un sliktos draugos, ar ko ir apzīmētas zemās kaislības. Esam slimi un izsalkuši un šķietami visu pamesti. Visas šīs sāpes ir mūsu kļūdu un kritienu sekas, garīguma trūkuma, zaudētās tikumības un gara identitātes sekas; tā ir elle, kurā katrs ir gribējis dzīvot. Beigās — pārbaudījumu kausēšanas krāsnī, mēs nonākam savas sirdsapziņas uguns priekšā, kas līdzībā ir attēlota kā “pārdomāšana, salīdzināšana un ilgas pēc tēva nama”. No šīs satikšanās pašam ar sevi rodas vēlēšanās un griba atgriezties tā Tēva apkampienos, kas, mums nezinot, mūs jau ir gaidījis ceļa vidū kopš mūsu šķiršnās dienas.
“Atcerieties līdzību par pazudušo dēlu, kas nesat lielu trūkumu svaru un neaizmirstiet, ka Es vispirms esmu Mīlestība un piedošana! Jums ir jāatceras, ka jūsu uzdevums ir nonākt pie Manis pilnīgiem, brīviem no kļūdām, tīriem. Un, tā kā šodien jums ir iespējas veidot savu sirdi un darīt lielus garīgus darbus, tad izmantojiet šo laiku un saīsiniet savu trimdas laiku!” — (Patiesās Dzīvības grāmata 218:17)
“Esiet nomodā un lūdziet, uzvariet Manā Vārdā, un tad jūs būsiet sasnieguši garīgo piepildījumu; jums pretī nāks godība, miera un patiesa prieka smaidi. Līdzības pazudušais dēls būs atgriezies Tēva mājās un beidzot būs izcīnīts apsolītais miers labas gribas cilvēkiem.” — (Patiesās Dzīvības grāmata 345:45)