Par Jāņa ev. 21:12 — “Jēzus uz tiem saka: Nāciet un turiet azaidu. Bet neviens no mācekļiem nedrīkstēja Viņam jautāt, — kas tu esi? Jo tie gan zināja, ka Viņš bija tas Kungs.” — Mīļie bērni! Tā kā tas reizi bija ar Maniem mācekļiem, ka viņi Mani tūliņ pazina, kad Es pie viņiem nācu un viņus uz mielastu ieaicināju, tā tam vajadzētu arī tagad būt starp kristīgiem. Katram vajadzētu Mani pie tās ieaicināšanas pazīt, kurai Es tagad lieku atskanēt pie visiem cilvēkiem; jo Es gribu ar tiem mielastu turēt, ka lai viņi ar Mani bauda to prieku un līksmību, kas nāk no mīlestības.
Manai nākšanai pie viņiem vajaga tiem sagatavot tādu baudījumu, kas viņus stiprina tālākai pieaugšanai; bet iekams tas var notikt, cilvēkiem vajaga Mani tāpat pazīt, kā Mani toreizējie mācekļi pazina; tie pazina Mani tūliņ, kad Es krastmalā stāvēju, un viņiem bagātu zivju lomu sagatavoju, un viņi Man godu parādīja pie sava darba panākuma.
“Tas ir tas Kungs,” teica Pēteris un metās jūrā, lai Man pretim steigtos; viņa paļāvība uz Mani bija liela; viņš negrieza vērību nedz uz briesmām, nedz uz izsmieklu, bet gribēja tikai īsti drīzi būt pie Manis. Tamdēļ es arī gribēju ar viņiem prieka mielastu turēt, un Mana rūpēdamās mīlestība, ārējā maizes un zinju līdzībā, caur to devās viņiem pazīstama.
Tāpat tam vajadzētu šobrīd būt, mazākais pie tiem, kas pēc Mana vārda saucas un grib būt Mani garīgie bērni; viņu ticībai vajadzētu būt tādai, ka viņi katru Manu tuvošanos tūliņ pazīst un mīlestības pilni Man, tai mūžīgai mīlestībai, steidzas pretim, kura arvien atkal iziet savus bērnus uzmeklēt un viņus uz mielastu aicināt, kā Es to jau tanī līdzībā izteicu, kur ķēniņš lika viesus uz kāzām aicināt, un viņam bija tā vajadzība, redzēt pilnus galdus; tādēļ viņš tiem kalpiem pavēlēja visus, visus bez izņēmuma ieaicināt, lai pie mīlestības mielasta stiprinātos.
Tā Es arī priekš jums stāvu vienmēr krastmalā, ka lai jūs pie Manis nāktu un stiprinātos pie tā mielasta, kuru Es vienmēr turu savējiem gatavībā; un kad jūs esat pārliecinājušies, ka Es tas esmu, tad sekojiet Pēterim, tas ir, metaties patiesības jūrā, un negriežat vērību ne uz kādām briesmām, kas ar to savienotas, kau arī jūsu pašu dzīvība pie tam draudētu bojā aiziet, proti — kad jūsu eksistence cilvēcīgā sabiedrībā, tiklab ievērības, kā arī īpašuma ziņā šķistos apdraudēta, tad tomēr paglabājiet Pētera ticību, kam nekas cits nebija acīs, kā vien tas, lai cik drīzi vien iespējams būtu pie Manis. Tādēļ Es arī Pēteri jautāju: “Sīmani, Jonas dēls, vai tu Mani vairāk mīlē, nekā šie?” — un viņu vēl sevišķi uzaicināju: “Gani Manus jērus!”
Tādēļ noskaidrojiet to arvien sev vairāk, vai Es tas esmu jeb jūs tie esat, kas pie zvejošanas pilda tīklu, un jūs atzīsiet, ka tikai tā savienība starp mums ir tas galvenais noteikums pie tam; jums vajaga būt tai labai gribai tīklu izmest, bet pie tam būt arī pārliecinātiem, ka Es pats stāvu krastmalā un uz tam dodu Savu svētību, tiklīdz jūsu mīlestība ir tāda, kāda bija Maniem toreizējiem mācekļiem, kuru prieks bija liels, kad viņi Mani ieraudzīja. Tātad arī jums tas azaids ir sataisīts, un ar šo arī jums Es uzsaucu: “Nāciet un turiet azaidu” — ar savu Jēzu! Āmen.
— 14. oktobrī, 1883. g. caur Jakobu Lorberu.