Mans bērns, Mana mīlestība tur tevi gūstā un tava mīlestība pievilka Mani pie tevis. Redzi, tā ir tā īstā vienošanās garā, bez kuras nekāda savienība starp Dievu un cilvēku jeb starp Jēzu un dvēseli nav iespējama un bez kuras dvēselei nav nekādas mūžīgās dzīvības, nekāda miera un nekādas dzimtenes. Ak, nāciet tādēļ visi pie Manis, jūs, kas meklējiet dzīvo Dievu! Nav taču neviena cita ceļa! “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība!” Un kas pie Manis nāks ar pazemīgu sirdi, tam neslāps ne mūžam. Jo Es viņam došu dzert dzīvu ūdeni, kas visas slāpes uz mūžu dzesēs.
To Es saku it sevišķi tev, Mans bērns, kas meklē dzīvo Dievu un Mani vēl īsti neesi atzinis kā “Tēvu”. Es tev vēl esmu jo augsta un sveša būtne, kur tu īzti nezini, kā lai tu pret viņu izturies. — Kad es tev saku; lai tu izturies kā īsts bērns pret savu Tēvu, tad arī tas tev vēl nav nekāds pilnīgi skaidrs jēdziens. Tu jautā: “Kā lai ar to savienojams tas vārds: “Dievu neviens nevar redzēt un tad dzīvot!” Vai tā nav pārdrošība, visspēcīgajā Dievā saskatīt Tēvu, kas līdzīgi laicīgam tēvam rūpētos un pūlētos ar savu bērnu vismazākām lietām?!”
Redzi, tas ir vēl viens tāds punkts, kas tavas domas nodarbina un neļauj ar brīvu sirdi pie Manis nākt. Kaut gan tu daudz ko gribētu jautāt, bet Mana “Dievība” tev stāv ceļā. — Bet gan tas viss nokārtosies. Kad pienāks īstā stunda, kurā tu jutīsies kā “Mans bērns”, tad “Dievība” tevi nekad netraucēs. Tad tu jutīsies svētlaimīgs un zināsi, — Viņš ir mans un nekas mani lai vairs nešķir no Viņa sāniem. — Tev vajag Mani kā mīlestības Dievu atzīt un no visas sirds saukt Mani par Tēvu, tad tu būsi sasniedzis to visaugstāko! Ak, cik viegli taču ir mīlēt! Tik satver Manu roku ticībā, tad Es rakstīšu visus grēkus smiltīs un sagatavošu tev krāšņu daļu. Jā, patiesi, jo Mana vara ir liela!
— 24. augustā, 1934. g. caur J. R. L.