“Jēzus atbildēja: Mana valstība nav no šīs pasaules! Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, tad Mani kalpi par to cīnītos, lai es tiem jūdiem netaptu nodots. Bet nu Mana valstība nav no tejienes.” (Jāņa 18,36)
Mīļie bērni! “Mana valstība nav no šīs pasaules,” — tā Es atbildēju Pilātam, kas uz jūdu apsūdzību Mani jautāja: “Ko Tu esi darījis?” — tāpēc, ka viņš neko noziedzīgu pie Manis neatrada! — Tā tas ir bijis visos laikos, kopš Manas nāves, ka arī vairums Manu sekotāju nav varējuši saprast, kā Es tik maz izlietoju savu ķēnišķo varu, bieži pat tādos gadījumos, kur prātam liekas, ka iejaukšanās no Manas puses būtu daudziem par lielu svētību, un Mana godība tiktu parādīta.
Tādi tad arī nav vēl gluži brīvi no tās ticības, ka Mana valstība nav vienīgi iekšējā miera valstība, bet viņi aizvien vēl meklē kaut ko materiālu, meklē kādu ārēju labklājību klāt pievienot, tāpēc, ka viņi vēl par maz atzīst, cik ļoti dvēsele ir pieķērusies materiālajam; tālab Man vajag atraut caur Manu žēlīgo vadīšanu tik daudz, cik vien iespējams, dvēselei viņas laimes mantas, jeb caur dažāda veida notikumiem, — lai tie būtu zaudējumi, slimības vai citas piemeklēšanas, darīt viņu uzmanīgu uz tādu mantu nepastāvīgumu.
Tie vārdi, kurus Es uz Pilātu runāju: “Mana valstība nav no šīs pasaules,” der priekš visiem cilvēkiem, tāpat kā arī tie: “Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, tad Mani kalpi par to cīnītos, lai Es tiem jūdiem netaptu nodots. Bet nu mana valstība nav no šīs pasaules.” Šie vārdi lai būtu stāvējuši arvien visiem Maniem bērniem prātā, kad tie uz Manu redzamu palīdzību gaida, kur tomēr viņi zina, ka Es nevaru nevienu tādu lūgumu pildīt, caur ko gan bieži viņu stāvoklis ārēji tiktu atvieglināts, bet garīgā pieaugšana taptu traucēta.
Tāpat kā Es toreiz nācu pasaulē, lai apliecinātu patiesību, un pie tam gāju pretī daudz ciešanām un nāvei, kaut gan Es to būtu varējis pie Sevis paša ļoti viegli aizkavēt, tādēļ, ka Manā rīcībā jau stāvēja visa vara, — bet tad Manas nākšanas nolūks nebūtu ticis piepildīts; tāpat lai arī Mani patiesie sekotāji cenšas pēc Manas priekšzīmes sasniegt savu mērķi, kas Man sekojot, nepastāv laicīgās varas un goda iemantošanā, bet iekšējā miera valstībā, — lai tad, kad dvēselei vajag atstāt laicīgo, miesīgo organismu, viņa nejūtas, miesīgiem materiāliem baudījumiem aptrūkstot, nabaga, bet, lai par to tad ir laimīga netraucēti saņemt garīgās žēlastības mantas, kuras viņa jau uz zemes ir mācījusies cienīt.
Tādēļ labi visiem tiem, kuri patiesībā mācas atkārtot Manus vārdus: “Mana valstība nav no šīs pasaules!” Jo tos Es uzņemšu Mana Tēva mājokļos! Āmen. Jūsu Tēvs.
— 8. novembrī 1885, caur Jēkabu Lorberu