“Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, jeb tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” — (Mateja 6,24.) — Mīļie bērni! Man gribētos šos vārdus ierunāt jo dziļi to bērnu sirdī, kuri pēc baznīcas kārtības tiek uzaicināti atjaunot šodien savu kristības derību; jo šis akts tiek no Manis svētīts, ja tajā notiek sirds nodošana Man, un, ja paši bērni tagad ir pieietami Svētā Gara dāvanām, tas ir: dievišķo lietu un visu dievišķo patiesību atzīšana; taču ne tā, it kā tās pie tiem nu jau būtu tādā mērā sastopamas, ka tālāka izglītošanās un turpmāka pestīšana un meklēšana nu vairs nebūtu vajadzīga, — bet taisni tagad tam vajag īsti iesākties, tāpēc, ka taisni tagad ar izstāšanos no skolas gadiem iesākas vairāk iestāšanās praktiskā amata dzīvē, un nu vajag to atzīšanu, zināšanu un saprašanu, ko esi mācījies, izteikt darbā; par visām lietām mīlestība un dvēseles tieksmes tagad tiek atstātas vairāk bērnu pašu ziņā.
Ja līdz tam laikam viņi no saviem vecākiem un skolotājiem tā ir audzināti, ka viņi dievišķo un, tātad, to labo vērtē augstāk par materiālo, tad Es gribu viņus par prieku viņu audzinātājiem tā svētīt, ka viņu mūžīgā labklājība ir nodrošināta, un, tātad, iesvētīšanas dienai, kā atdzimšanas sākuma dienai, ir jābūt viņiem svētai dienai, solījumu dienai, uz kura var tikt tālāk būvēts.
Bet cik nav to bērnu, kuros, sākot jau no bērnības, labā dīglis tiek nomākts caur vecāku vienaldzību un ļaunu priekšzīmi, kuri neņemas pūles un laiku, lai savus bērnus vestu pie Manis un, lai viņus pamācītu par Manu mīlestību un varu, bet kuri bieži par saviem mājas kustoņiem norūpējas vairāk, nekā par saviem, viņiem uzticētajiem bērniem.
Nabadzīgie mēdz sacīt: “Mums nav nedz līdzekļu, nedz laika, lai par tiem vairāk ko rūpētos,” un bagātniekiem izliekas, ka tas pieder tagadējā laika smalkajam tonim, nemācīt vairs saviem bērniem tādas vienkāršas, dievišķas patiesības, lai tie neparādītos smieklīgi pasaules cilvēku priekšā; jo lūgšana, nodarbošanās ar Mani nepieder vairs pie augstākās izglītības, bet Es un viss, kas no Manis iziet, ir zemākās šķiras blakus lieta, un tomēr bērniem savā iesvētīšanas dienā vajag Man uzticības zvērestu nodot, tāpēc, ka tas tā ir parasts.
Cik daudz nepatiesu zvērestu nāk tādās dienās priekšā, kam vajag tikt pierēķinātiem par grēku nevis bērniem, bet gan vecākiem un audzinātājiem.
Šie maigie stādi pelna līdzcietību; jo viņi neko labāku nedzird, neredz un nezina; tālab vēlāk Man vajag tai ziņā bieži vien ar stingriem audzināšanas līdzekļiem izpalīdzēt, caur ko bērniem un vecākiem ir jānes daudz krusta, un tas ir tās sekas no sliktās audzināšanas. Cik maz tiek par bērniem aizlūgts, lai tie uzaugtu labi! Ja daudz, tad tas notiek tikai sevišķos slimības gadījumos, kad aizlūdz par miesīgo veselību; bet garīgā kroplība, kā daudzi vecāki domā, tā neesot viņu vaina; un, redziet, iekš tam jau pastāv cilvēka posta galvenais cēlonis, ka par maz tiek likts svara uz garīgo audzināšanu, un tāpēc, ka tā netiek piekopta, tad tā top aizvien retāka; bet, turpretim, materiālā gaume iespiežas aizvien stiprāk cilvēka dabā.
Tāpēc Es jums saku: “Neviens diviem kungiem nevar kalpot! Izvēlieties vai Mani, vai pasauli! Es jums lieku abus priekšā: svētību vai lāstu; un ziniet, ka Es nevienu sirdi nevaru pieņemt par upuri, kas mamonu mīlē vairāk, nekā Mani! ” Āmen. Jūsu Tēvs.
— 19. aprīlī 1885. gadā caur Jēkabu Lorberu