Ņem tad nu rakstāmo un raksti! Es esmu apmeties jūsu vidū un gribu likt Sevi sajust jūsu mazajā pulciņā; jo caur jūsu sirdīm plūst mīlestība līdzīgi fluīdam. — Bet, kad mīlestība tā īsti ir ņēmusies mājvietu, tad viņa agrāk nerimstas, kamēr Manējie tā īsti sirsnīgi nav izjutuši Mani; ak, Mani mīļie, vai gan viena Man svētīta stunda nav daudz vairāk vērta, nekā šīs nīcīgās zemes lielākās mantas? Jā, šīs zemes mantas gan jums var dažādus šīs zemes dzīves priekus sagādāt, bet šķīstu, nezūdošu prieku Jēzū, Tēvā, tās nekad nevar sagādāt! Kurus priekus tad gan jūs vērtējat augstāk? — Taču gan šos šķīstos, debesīgos, kuri ir mūžīgi un nezūdoši tiem patiesi Manējiem, kuri drošsirdīgi un godīgi cenšas satvert dziļumos dievišķo, izcelt to vienīgo mantu, kuru nedz kodes, nedz rūsa nav spējīgi saēst, to mantu, kura jūs lai apgaismotu caur nakti uz gaismu!
Caur nakti uz gaismu ved jūsu ceļš, caur ērkšķiem un biezokni. Sekot šai gaismai nav tik viegli; jo šīs zemes tumsība ir tik visai dziļa un zeme ir bāztin piebāzta ar sektām. Katra no tām saka, ka tā esot tā labākā; tomēr, mīļotie bērniņi, Es jums saku, — palieciet, kas jūs esat, staigājiet tālāk pa to ceļu, kuru jūs esat uzsākuši; jo tas taisnais ceļš ir tas, kas ved tieši pie jūsu Tēva! Kāpēc tad iet pa apkārtceļiem, kad jau mērķis ir acu priekšā!?
Ak, mīļotie bērniņi, piesauciet tāpēc Mani bēdu laikā, Es jūs tad gribu izglābt, un jums būs par to Mani godāt! Katrs bērns mantos žēlastību un svētību, ja viņš pēc tām Mani lūgs; jo es vienmēr un mūžīgi, no iesākuma līdz galam esmu patiesā mīlestība. Jā, līdz galam, kuru jūs, Mani mīļie, gribat noslēgt un noslēgsiet Manī, ja jūs Manī paliekat! Jo ja Tēvs un bērns mīlestībā ir cieši savienoti, kas tad gan kā šķīrējs spēs jebkad tur starpā stāties? Neviena vara, lai cik lielatā būtu! Jo Es jums saku: mīlestība, kas ir Tēvā, pārspēj lielāko varu. Āmen.
— 30. oktobrī 1921. g. caur M. K. D.