Tā kā garīgā, politiskā un saimnieciskā ziņā apstākļi un lietas arvien vairāk saasinās, un katrs atsevišķi no tā pēc sava veida tiek vairāk vai mazāk ievilkts līdzi ciešanās, un viņam pie sava paša “es” vajag izjust šī bezmīlestības laika sekas un ciest zem pasaules spiediena, tad daža laba cilvēka sirdī rodas dažādas bažas un paceļas jautājums: “Ak, Tēvs, kāpēc Tu ļauj visam tā notikt, un neaizmet augstprātībai, netaisnībai un bezmīlestībai pasaulē nekādu valni priekšā? Gribas domāt it kā Tev priekš cilvēku spaidiem, izmisuma un vaimanām nebūtu nekādas dzirdes!”
Un Es saku: Pasaule paliek pasaule, un tā kā viņa jau no iesākuma atrodas ļaunumā un tanī aizvien vairāk nostiprinās, — sakiet, par ko tad jūs varat brīnīties, kad viņa nogatavina attiecības un apstākļus, ka tie top cilvēkiem par mokām? — Bet kas nu ir šo visu neciešamību cēlonis?
Redziet, — patmīlība, augstprātība, valdītkāre un bezmīlestība ir tā ļaunā sēkla, un tie apstākļi pasaulē ir tie daudzkārtīgie augļi no tās! Kas nu tos bauda un no tiem pārtiek, kā lai gan tas nepaliek slims un savā būtībā arī negants un ļauns?!
Bet tomēr atkal ir arī cilvēki, kuros slēpjas labs kodols, kuri visos notikumos ierauga iepriekšējo cēloņu nepieciešamās sekas un savās sirdīs nojauš un sajūt, ka ir viens Dievs un mīlošs Tēvs, un šie neļauj caur visiem šiem apstākļiem pasaulē sevi savā ticībā un paļāvībā samulsināt, bet nesatricināmi seko paši par sevi Gara pēdām un tad nonāk pie tās gaismas pinās atmošanās, ka dzīvība ir vērtīgāka, nekā pasaule, un, ka šī laika ciešanas ir tīri kā nekas pret to apzināšanos, ka iekš Dieva esi atradis Tēvu, Kuru vari mīlēt un ar Kuru tur reizi tapsi pilnīgi viens.
No tā jūs redzat, kā ļoti apstiprinās tie vārdi, kurus Es reiz sacīju: “Debesu valstība laužas ar varu, un tie, kas to grib iemantot, tiem vajag to ar varu pie sevis raut!” Un jums ir tā izdevība, to ikdienas pie sevis pašiem piedzīvot. — Bet tos, kuri Mani patiesi mīlē, Es negribu atstāt, bet gribu būt pie viņiem vienmēr, un viņi sajutīs Manu tuvumu un savā sirdī Manu godību un iz tās skatīs Mani pašu un runās ar Mani kā brālis runā ar savu brāli. — Un, redziet, tas ir tas Dieva valstības noslēpums cilvēka sirdī, ko pasaules prāts nekad neieskatīs un nesapratīs! Āmen.
1. martā, 1925. g. caur R. L. M.