Lai Dievs sūtītu savu gaismu, Viņam nav vajadzīgi mūsu aizlūgumi, bet tā mēs uzņemam mīlestību, un, jo vairāk mēs to uzņemam, jo mēs iegūstam lielāku spēku darboties. Vienmēr lielāka mīlestība mums ir vajadzīga ienaidniekam, nevis draugam. Garīgi ienaidnieks var kļūt mums bīstams tikai tad, kad mēs atraujam viņam savu mīlestību.
Nevis tiesāšanai, bet gan aizlūgšanai Dievs mūs ir aicinājis pie gaismas.
Vairāk kā jebkad agrāk izmanto savu dārgo laiku iekšējai aizlūgšanai par tev pazīstamiem bērniem un par Manu lietu.
Mums ir jāvingrinās apžēlojošā mīlestībā, kas bieži var darboties tikai aizlūgšanā.
Lielākā daļa šajā laikā domā ļaunā tumsas lielkunga iedvesmojuma iespaidā: "Tā reiz nu ir, un mēs te nevaram neko izmainīt" tā vietā, lai pastāvētu lūgšanā un aizlūgšanā.
Meklējiet gaismu Manī un caur Mani savai personai, bet lūdziet arī par jūsu līdzcilvēku apgaismošanu; ar lūgšanu izgaisiniet tumšo miglu!
Mums ir jālūdz Dievam, lai Viņš arī mūsu līdzcilvēkiem dotu jūtīgu sirdi pret Mīlestību, kas iziet no Dieva un aplaimo mūs.
Lūgsim Tēvu, lai viņš garīgās dāvanas dotu arī tiem, kurus mēs mīlam (teikts Ziemsvētkos).
Mums ir jālūdz, lai Dievs arī mūsu līdzcilvēkus apdāvinātu ar mīlestību.
Lūdziet par visiem, par kuriem jūs dzirdat, ka tos ir piemeklējuši smagi pārbaudījumi.
Lūdziet saviem līdzcilvēkiem žēlastību un apžēlošanu, lai Manu Tēva Sirdi atspirdinātu tuvākmīlestība, kuru jūs tā pierādītu attiecībā pret saviem līdzcilvēkiem, un mīlestības pusei tiktu tuvināta uzvara.
Tā uz savas sirds atnesiet daudzus Mana troņa priekšā, lai Es pēc jūsu aizlūguma varētu viņus svētīt.
No Manis, jūsu Tēva, prasiet mīlestību un vēlreiz mīlestību sev un caur jums visām vēl mīlestības tukšajām cilvēku sirdīm.
Kad jūs ejat uz baznīcu uz kādu sprediķi, tad īsti sirsnīgi lūdziet Manu svētību un ne tikai jums, bet visiem! Jo arī tur tiek sludināts Mans Vārds; un, lai gan izskatās, ka tam vairs nebūtu nekādas iedarbības, tad tomēr tā spēks, kā izejošs no Manis, ir mūžīgs un nenoveco.
Ka kāds dvēseļu aprūpētājs savas nabaga draudzes dēļ nāktu pie Manis tiklab pēc garīgās, kā arī pēc laicīgās maizes, kādu gan svētību Es varētu dot tādam labajam ganam un līdz ar viņu viņam uzticētajam ganāmpulkam! Jo Es joprojām esmu Vecais Dievs un varu svētīt tāpat kā pasaules iesākumā, tikai kur ir palikuši patiesie svētības lūdzēji?
Atbalstiet cits citu ar aizlūgumiem!
Jāņa evanģēlija 11. nodaļa par Lācara augšāmcelšanos satur lielu svētību, kuru nelaimju laikā var saņemt tie, pie kuriem Es staigāju iekšā un ārā; bet galvenokārt to var saņemt tie, kas kā brāļi un māsas garīgā mīlestībā nāk pie Manis, aizlūgdami cits par citu.
Tādēļ palīdziet cits citam lūgšanās, lai tā viens vilktu citu un atvestu pie gaismas!
Aizlūgšana kā priekšnosacījumu prasa augstāku gara stāvokli, jo tā laikā cilvēks aizmirst savas paša problēmas. Bet šie lūgumi tikai reti nonāk līdz Manām ausīm, jo uz jūsu Zemes šādu cilvēku ir maz. Par daudz cilvēki nodarbojas ar sevi pašiem un viņiem pietiek, ja tie sev ir palūguši mieru un atpūtu; tālāk viņu mīlestība nesniedzas. Bet tā, kā par cilvēci lūdz garīgi izveidots cilvēks, tā Debesīs lūdz arī Mani eņģeļi kā augstākie gari, kuri visām sev uzticētajām būtnēm vēl tikai garīgu labumu. Bet tādam cilvēkam no šādas lūgšanas ir vislielākais labums arī sev pašam, jo viņš sevī sajūt sirdsapzinas mieru, kas viņu paceļ augstu pāri visam materiālajam un visas mazās cilvēciskās materiālās dzīves nebūšanas viņam kļūst nenozīmīgas. Par pārējiem mums ir jālūdz, lai Dievs ļautu savam Mīlestības Garam plūst lejā nomaldījušamies avīm; lai Viņa Mīlestības gaisma nestu tiem skaidrību Viņa materiālās un garīgās dabas likumos; lai viņi aptvertu brāļu un māsu mīlestību, lai visas viņu rīcības dzinulis un visu nelaimju cēlonis vairs nebūtu naids, godkāre un mantkārība; lai viņi varētu atzīt savu nepareizo audzināšanu un reliģiskos priekšstatus un lai Tēvs varētu viņus svētīt, jo, lai arī nomaldījušies, viņi tomēr ir Viņa bērni, un lai Viņš viņiem varētu dāvāt mieru savā Mīlestības gaismā. Kas spēj tā lūgt, tas piedzīvo lūgšanas varu, īpaši slimību reizēs, ja tas iederas Dieva plānos. Dziedināšana nevar notikt, ja slimība ir dziedināšanas līdzeklis dvēselei.
Esiet nomodā un lūdziet par sevi un citiem!
Es gribu ar jums apspriesties un pieņemt jūsu aizbilšanu, kuru izsauc brāļu mīlestība jūsos.
Vēl par maz tiek lūgts par nomaldījušamies dvēselēm, un tādēļ Man netiek dota neierobežota pieeja šīm dvēselēm.
Kā Abrahāms, kas ar lūgšanu par kaimiņu pilsētu nāca pie Manis, tāpt jums ir jāturas lūgšanā par neticīgo ganāmpulku, lai vēl daudzi varētu tikt mīlestības gara glābti.
Lūgšanu vienībā mums ar vienādu līdzjūtību ir jāpastāv par tiem, kas vēl staigā tumsā, bet galvenokārt par tiem, kas staigā pustumsā, jo tādēļ viņiem ir jāizcieš vairāk cīņu; tiem Dievs grib ātri steigties palīgā, lai viņi nekļūtu par sātana laupījumu.
Vislabākā lūgšana par sirdīs mirušajiem ir spīdēt tiem ar padomu un ar darbiem priekšā kā Saulei.
Ļaunā savaņģotai dvēselei vairs nav iespējams griezties pie Dieva ar garu, nopietnu lūgšanu. Ļaunā vara nolaupa viņam katru nopietnāku domu par Dievu, un tā jebkurš sakars ar Dievu ir pilnīgi pārtraukts. Tādēļ jūsu aizlūgums par šīm dziļi nelaimīgajām būtnēm ir neaptverami svarīgs. Jūs nezināt, ko jūs palaižat garām, neaizlūdzot par šiem nelaimīgajiem. Tā mēs ne tikai izglābjam kādu dvēseli no mūžīgas sagandētības, bet vēl arī milzīgu skaitu ar to saisīto garu.
Mums ir jāaizlūdz par tiem, pie kuriem mums stipri uzkrīt kāda īpaša kļūda, nevis jātiesā viņi.
Kas mēs aizlūdzam par cilvēkiem, Dievs viņiem atņem to, kas mums viņos nepatīk. Tādēļ tas ir derīgi kā mums, tā viņiem, jo lielākoties viņi paši nelūdz, lai Tēvs viņiem ko darītu, jo viņiem viņu pašu miesa ar tās vēlmēm ir pārāk mīļa. Velciet viņus ar saviem aizlūgumiem sev tuvāk kā zvejnieki velk tīklus ar savu lomu! Aizlūgums ir līdzīgs tīklam; tādēļ satveriet ar savu aizlūgumu tos, kas jums izskatās pazuduši, tad jums var iznākt kāds vērtīgs loms!
Ja mēs tiekam aizvainoti un nav iespējas atbildēt ar mīlestības darbiem, tad mums ir jāķeras pie aizlūguma; bet mūsu aizvainojuma iemeslu tad vajag meklēt pašiem sevī un pūlēties to likvidēt. Tā tiks pamodināta mīlestība pret to otru, un tā ielīs arī tā cilvēka iekšējā garīgajā dzīvē, kuru Dievs mums bija pievedis tuvu.
Jēzus saka — kas dzīvo pēc Manas mācības un tic, ka Es esmu patiesais Kristus, tas var Manā Vārdā uzlikt slimniekam rokas, un viņam kļūs labāk. Un, ja slimnieks ir tālu, un tu lūdz Manā Vārdā par viņu un izstiep rokas pēc viņa, tad viņam ir jātiek veselam, ja tas ir derīgi viņa gara labumam.
Lūdziet par visu cilvēci kopumā, lai drīz varētu atklāties Mana Valstība!
Lūdziet dedzīgāk katru dienu, lai tā Mana Valstība varētu ātrāk visur izplatīties!
Lūdziet par visiem cilvēkiem; ir daudz dvēseļu, kas lūdz arī par jums, lai arī jūs viņas nepazīstat!
Mums ir jālūdz par pasauli, kas ir mirusi savos grēkos, la Dievs izlietu Savu Mīlestības Garu aukstajās, pusmirušajās sirdīs. Tas viņus atdzīvinātu un darītu pieejamus Dievišķajai ietekmei.
Mēs gribam ar savu aizlūgumu aptvert visus cilvēkus un nolikt tos pie Dieva Sirds, tad mēs sajutīsim mieru un svētlaimību tā, kā pasaule mums nespēj to dot.
Tādēļ lūdziet par pasauli tā — ak Tēvs, tu Žēlastības pilnais Tēvs, apžēlojies par savu nāves slimo pasauli! Redzi, tā līdzinās līķim; izskatās, ka te dzīvība ir pavisam aizplūdusi! Ja Tu viņā nepamodināsi jaunu dzīvību, tad ar pasaules dzīvību viss ir galā!
Mums ir jālūdz — pasaule ir mirusi savos grēkos, viņa Tevi nepazīst un nemīl. Ak, izlej lūdzu, Savu Mīlestības Garu, kas viņu atkal atdzīvinātu un darītu viņu pieejamu Tavai Dievišķai ietekmei! Apžēlojies par daudzajiem nabadziņiem, kas tvīkst pēc sava stāvokļa atvieglināšanas un nezina, kur meklēt palīdzību, bet katru dienu atkal tie sit Tevi krustā! Bet viņi taču nezina, ko dara! Izlej savu Mīlestību mūsu aukstajās, pusmirušajās sirdīs, lai no mums starotu mīlestība un būtu kā balzāms daudzām asiņojošām sirdīm! Lūgšana un mīlestība atrauj vaļā visciešākās durvis.
Nekad nenāciet pie Manis tikai sevis dēļ, bet vienmēr nesiet Man arī to, kas ir vajadzīgs jūsu līdzcilvēkiem! Par citiem lūdziet daudz, jo tad Dieva kalpiem ir vieglāk mūs ietekmēt. Mīlestība pret Mani ir vairāk kā pateicības sajūta, bet tuvākmīlestība ir tuvāka Manai Dievišķajai Mīlestībai. Tā pastāvīgi mīl nesavtīgi un tās mērķis ir — aplaimot. Vediet pie Manis arī savus līdzcilvēkus, un, kad jūs par viņiem lūdzat, tad Es gribu steigties viņiem pretim.
Mums ir jālūdz arī par mirušajiem. Lūgšana ap viņiem veido kā zināmu dzīvības ētera vielu, tajā viņi pazīst savus trūkumus un tad viņiem ir vieglāk nonākt līdz gaismai. Par viņiem lūdzot, mums no savas sirds mīlestības pamatiem sirdī ir jālasa viņiem priekšā evanģēlijs. Tad viņi mācēs rīkoties pēc tā. Viņiem tas būs auglīga svētība; kamēr apmaksāta lūgšana viņiem ir kā lāsts, no kā viņi bēg un dziļi to nicina.
Svētiet un lūdziet par mirušajiem! Ja jums trūkst spēka ar dzīvajiem apieties tā, kā reiz to darīju Es, tad mēģiniet to darīt vismaz ar tiem, kas vairs neatrodas uz Zemes un kas katru jūsu lūgšanu uzņems ar mīlestību un vēl jo vairāk tad, ja no jūsu puses raugoties, viņi to būtu vismazāk pelnījuši!
Viņas puses nelaimīgie gari mums ir jāpamāca patiesajā Tēva reliģijā, lai Jēzū viņi sāktu pazīt Mīlestības pilnāko Tēvu.
Mirušie var lasīt šīs puses dzīvo piederīgo domas. Viņi jūtas laimīgāki, ja sirdīs par viņiem atceras un par viņiem aizlūdz. Aizlūgšana par mirušajiem dara labu ne tikai viņiem, bet arī Dievišķajai sirdij.
Dvēseles, kurām viņā pusē nepatīk cīņa un nepatīk ceļš, kuru tām rāda augstākie gari, griežas pie šeit dzīvojošiem cilvēkiem un prasa padomu un palīdzību tiem. Mums ir jālūdz par viņiem, lai Dievs dotu viņiem spēku iepazīt savu paša "es" un sevī atrast stiprumu palīdzēt sev pašiem no iekšienes uz āru! Uz to ar lūgšanu ir jāvada tās dvēseles; tas ir mūsu vienīgais pienākums un vienīgais ceļš, kā darīt labu viņām un tas ir vienīgais līdzeklis mums, dzīvajiem, arī viņpus kapa darīt kaut ko cēlu.
Piemērs, kā aizlūgums ir vajadzīgs dažādiem mirušajiem. Aizlūgums par viņiem nedrīkst būt tukša pierastu formulu skaitīšana, bet tam ir jābūt garīgai pamācīšanai, ceļa rādīšanai, kas ved atpakaļ uz Dieva mīlestību un paļāvību uz Viņu.
Ar aizlūdzošu mīlestību rūpējieties par tiem, kas garīgajā pasaulē ir ieradušies kaili un pliki, bez graša uzturam un bez gabaliņa maizes! Jā, lūdziet par viņiem, kamēr lūgt iemācās viņi paši. Dodiet viņiem no sava, jo ziniet, ka mazs īpašums kļūst lielāks, to izdalot!
Nelaimīgajiem Viņā Pusē Dieva Mīlestība ir radījusi žēlastības ceļu, kas ir aizlūgšanas ceļš; tas ir ierocis ar varenu aizsniedzamību, kas iesniedzas pat ellē! Dievs viņiem pieved šīs sējas augļus. Mums ir jādara tuvākmīlestības darbi arī pret tiem, kas te ir visu nokavējuši vai pat ir sējuši elles sēklu.
Svētlaimīgo darbošanās ir pastāvīga aizlūgšana, nomods un lūgšana par atpalikušajiem mīļajiem, dzīvākā piedalīšanās visā, kas uz viņiem attiecas un visas viņu rūpes nest Mana Žēlastības Krēsla priekšā.
Kad mēs vienu cilvēku atvedam pie Tēva, mēs uzreiz gribam redzēt augļus. Bet tas notiek reti. Bieži paiet gadi, pirms iesētās svētības dīglis parāda asniņu. Bet godīgi aizlūdzot par līdzcilvēku, tas iegūst Dievišķa iespaidojuma palīdzību; reizēm tā ir bagātīga, reizēm niecīga. Aizlūgums ir vislabākais līdzeklis, kā veicināt augšanu mīlestībā.
Kad, aizlūdzot par slimnieku, mēs ārēji neredzam nekādas sekas, tomēr lūgšana par viņiem nav veltīga; tās spēks ātrāk vai vēlāk parādīsies no viņa iekšienes. Rezultātā lūgšanas iedarbība ir tā pati, kādu Dievs ir gribējis sasniegt, uzliekot slimību.
Visi, kas ar mums ir bijuši kaut kādās attiecībās, mums ir jāved pe Dieva. Ja tas mums neizdodas citādi, tad mums ir jānodarbojas garā ar viņiem. Mums domās ar viņiem ir jārunā; vispirms uzņemam viņus savās sirdīs mīlestībā, piedodam viņiem visu un tad lūdzam Dievu, lai viņš viņus pamāca caur mūsu domu un sajūtu spēju. Ja šajā dzīvē mēs no tā visa nemanām nekādu rezultātu, tad tomēr neviena labā doma nepazūd velti, kura mūsos ir ienākusi no Dieva. Bet mums vajag lūgt, lai Dievs sūtītu no Savas Sirds materiāli noskaņotu cilvēku sirdīs zibeņus, kas tur iznīcina visu, kas saucas pasaule un grēks un ļauj viņiem ieraudzīt Dievu kā Tēvu.
Mūsu aizlūgumi nepaliks bez iedarbības, tikai tā būs mazāka pie garīgi mazāk uzņēmīgiem.
Mums ir uzticīgi pilnā mīlestībā jāpaliek darbīgiem aizlūgšanā par visiem maldos klīstošajiem un pestīšnas nepieciešamībā esošajiem cilvēkiem. Lūgšana, kas saista aizlūdzošo ar Mani, Tēvu, reiz veidos caur savu paša vainu pie tumsas saistītajam cilvēkam žēlastības gaismas pārejas tiltu, kas paša savāktajās kļūdās maldošos izvedīs paliekošā patiesībā.
Caur mūsu apslēptajām lūgšanām par Dieva Valstību daža slāpstoša dvēsele iegūst atspirdzinājumu, un mūsu dzīvības ūdens paliek svaigs, jo Dieva Želastība mūsu aizlūgšanā to atkal svētī.
No jūsu puses pietiek aizlūgšanas, pacietības un paļaušanās uz Manu Gudrību un Varu, un jūs kā Mani mācekļi ar katru dienu pieņemsieties ticībā un paļāvībā — mans Tēvs var palīdzēt un to darīs, ja atzīs to par labu.
Nerūpējieties, bet labi čakli lūdziet cits par citu un par visiem cilvēkiem, arī par saviem ienaidniekiem, jā, par visu Visumu, tad jūsu sirdīs nonāks Mans miers.
Mums ir jālūdz, lai šeit dotie vienkāršie vārdi atrastu ieeju pie cilvēkiem. Šī ir slepenā māksla, kas ir pazīstama tikai Maniem īstajiem bērniem, jo viņi to praktizē.
Lai gan Dievs mūsu brīvo gribu atstāj brīvu, tomēr līdz zināmai pakāpei viņš ietekmē cilvēku, un šo pakāpi var paaugstināt ar aizlūgumu. Jums šajā lietā pastāv vēl noslēpums, kuru jūs šobrīd vēl nevarat aptvert, jo tas ir saistīts ar Manas Būtnes dabu.
Lai gan Maniem īstajiem bērniem nevar pierādīt kādu ārēju varas pārākumu, tad tāds tomēr pastāv, bet gan tikai lūgšanā, kurā viņiem pieplūst vairāk gaismas un spēka un tādēļ viņu neredzamā ietekme ir tīrāka un stiprāka, un tumšajiem apvidiem ir jāatkāpjas, kad tuvojas viņi. Šajā tiesas laikā Tēva Mīlestība balstās uz Viņa patieso bērnu lūgšanām, viņu dēļ arī tiesas pilnīga īstenošanās tiek daļēji kavēta, daļēji atvieglināta un saīsināta, jo Tēvs viņiem ir iedalījis tiesības līdzdarboties pie dvēseļu glābšanas.
Mums ir jākāpina savi aizlūgumi, tā mēs varam palīdzēt. Es esmu jums devis kādu īpašu lūgšanas pastiprināšanas veidu kā šīs cīņas ieroci, tagad tad nu pielietojiet to labi, lai šis ierocis nesarūsē! Sasildiet sevi aizlūdzošā mīlestībā pret jūsu nabaga maldos ievestajiem brāļiem, jo šāds siltums ievelk jūsos Manu Spēku un apkaro ienaidnieku, paralizēdams viņa roku, bet jūsu brāļi atkal gūst spēku, lai atrastu sevi un izeju no maldiem, un tālāk viņi var ceļot ar jums.
Vediet viņus — garīgi aklos — pie Manis un ticiet cieši — pat ja nelaime vai garīgā vai miesas slimība būtu ļoti smagas, tomēr vēl daudz lielākas ir Mana Mīlestība un Vara, lai tās dziedinātu. Un, ja jums ir ticība, tad arī jūs piedzīvosiet piepildāmies vārdus — lai notiek pēc jūsu gribas!
Lai arī neapzināti un nemanāmi, tomēr darbīgās mīlestības aizlūgums par cilvēkiem, kuriem vēl nav nekādas tieksmes pēc patiesības, iedarbojas uz viņiem labvēlīgi, ka tās atdzīvinošais siltums iespiežas arī viņu bieži drūmajās apkārtējās attiecībās un tā viņiem dod vieglu nojausmu, ka arī pār viņiem ir nomodā kāda augstāka vara.
Šādas apžēlojošas mīlestības iedarbību jūs varat un jums vajag stiprināt ar aizlūgumiem, kas gāžas kā varena straume un jūsu aizlūgums tad līdzinās grāvim, kas pieved dzīvības ūdens āderi mirušam apgabalam, lai tur modinātu dzīvību.
Patiesā lūgšanā, lūgšanas satiksmē ar Dievu slēpjas tāds spēks, tik bagātīgs dārgums, ka mums būtu jāizbrīnās par Dieva Svētās Mīlestības bagātību mūsos, ja mēs šo varu prastu pareizi izmantot. Ar Dievu mums ir jārunā sirds sarunas, mums ir jāizstāsta Viņam viss, un tad ātri mums kļūs saprotams aizlūgums, un mēs vairs nešaubīsimies, ka derīga ir arī lūgšana pat par aizgājušajiem!
Ja kāds atnes Man savas rūpes par līdzcilvēkiem, tad Es viņam brīnišķīgā kārtā dodu tik daudz spēka, ka viņš spēj mazināt citu postu.
Mācies pareizi izmantot aizlūdzošās mīlestības ieroci, kas piedod ienaidniekam un pretiniekā vai kritušajā redz nomaldījušos brāli vai māsu. Tad apejies ar viņu kā ar slimo un nesatraucies pat tad, ja viņš ir patvaļīgs un iecirtīgs.
Mana Mūžīgā Kārtība prasa, lai cilvēki pēc savas brīvās gribas prasītu Manu palīdzību. Redziet, tādēl aizlūgums šinī laikā ir tik augstākā mērā nepieciešams. Tam ir jālauž ceļš Manai nākšanai.
Ar aizlūdzošo mīlestību mēs aptversim visu, kas šķiet pazudis. Tā mums ir jāstāv blakus Dievam un jādarbojas līdzi Dieva Pestīšanas darbā.
Dieva Dvēsele atkal ir apbēdināta līdz nāvei. Viņa Mīlestība tiek atraidīta, cilvēki atstāj Viņu vienu cīnīties; pat Viņa mācekļi ir miega noreibuši, par maz viņi izpauž un izdala Dievišķo Mīlestību, kas tā sēro par cilvēku degradēšanos. Viņi neieskata atkrišanas lielumu. Garīgajā nozīmē atkal ir iesācies Jēzus lielais Ciešanu laiks. Atkal klāt ir brīdis, kas Es gribētu iesaukties — ak, Tēvs, ja ir iespējams, lai šis kauss iet Man garām! Tādēļ esiet arī jūs vienu stundu nomodā ar Mani un lūdziet žēlastību un apžēlošanu līdzcilvēkiem, lai jūsu brāļu mīlestība atspirdzinātu Manu Tēva sirdi un tā uzvara varētu nākt Mīlestības pusē!
— No J. Lorbera rakstiem