Mīļie bērni! It kā Mani toreizējie mācekļi Mani jautāja: Kā un ko lai viņi lūdz, — tā klājas šodien vēl daudziem, kuri labprāt gribētu lūgt, bet īsti nezina, ko lai īstenībā lūdzas; jo viņi domā, ja viņi labprāt gribētu lūgt, lai kāda ārēja vēlēšanās izdotos, ka tas tad nebūtu atļauts, jo būtu iemaisīšanās Manā gādībā, kas protams arī bieži tā ir.
Bet kad es redzu, ka kāda dvēsele nevar savu uzdevumu veikt, un tādēļ viņa pa kādu citu ceļu pie Manis nāk, likdama visu savu uzticību uz Mani un Manu palīdzību caur Manu žēlastību un apžēlošanu, tad Es tur bieži piepildu viņas lūgumu, tādēļ ka viņa Man bieži tuvojas, Man pilnam nododas, ieskata pati savas vājības, tā ka prāta pārsvaram vajaga atkāpties Mana Gara iespaida priekšā.
No tam tad tas nāk, ka bieži cilvēki, kas vispārīgi vēl ir pilnam pasaulīgi noskaņoti, bet lielā vajadzībā tomēr savu palīdzību pie Manis meklē, ka viņi tad drīzāki piedzīvo lūgšanas paklausīšanu, nekā tādi, kas saucas par “Maniem bērniem”, un pastāvīgi mēdz ar savu lūgšanu pie Manis griezties. Bet viņiem jau no Manis tamdēļ jau nekas netiek atrauts; tikai Es bieži ilgāk vilcinos ar ārējo palīdzību, ka lai viņi pie tam vairāk nododas un padodas Manai neizdibināmai valdīšanai.
Tā Mani bērni panāk ausgtāku savienības pakāpi ar Mani, tāpēc ka viņi caur to garīgi vairāk pieaug un tātad paliekamāku mantojumu iegūst, kurpretim pasaules bērni atceras Mani tikai brīžiem, kā kādu labdari vajadzības laikā, un Man bieži atkal ilgi vajaga gaidīt, kamēr viņi pie Manis piedomā. Tomēr viņu paļāvība uz Mani ir bieži bērnišķīgāka un vaļsirdīgāka; jo viņi nenāk pie Manis ar kritiku, kā tas daudzreiz ir ar Maniem bērniem, kuri pa priekšu pārbauda sevi, cik daudz viņi var likt svaru uz savu pašu taisnību, un Manu palīdzību līdz ar to tad bieži vēlas kā atalgojumu. Tādos gadījumos tad protams Man vajaga viņiem likt gaidīt, ka lai viņu drošība netiktu atbalstīta. (Lūkas 18:10–14)
Bieži ir arī otrādi, un Mani bērni ir visai nemērīgi par savu stāvokli, saskata Manā vadībā acumirklīgu sodību, attiecībā uz Manu mīlējošo Tēva sirdi ir visai izmisuši, tad atkal Man vajaga ar Saviem nodomiem apslēpties, kamēr viņiem pašiem tas vairāk kļūst skaidrs, un viņiem Mani vārdi savā spēkā atskan: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi…”
Tādēļ tas ir jums par ļoti lielu svētību, ka jūs arvien vairāk pētījat Manus vārdus, un tātad svētību nesoša lūgšana ir tā, kad jūs lūdzat pēc apgaismošanas caur Svēto Garu, kas jums tādos kārdināšanas laikos, kur jūs jūtaties neveikli, lai to īsto pareizo lūgšanu varētu lūgt, tad dos to īsto vadību.
Es vēl jums saku: Viens neveiklis lūdzējs Man ir daudz mīļāks, nekā tāds, kas lūgšanu nicina, — un Es svētīju bieži tādas lūgšanas divkārtīgi, laicīgi un mūžīgi! Tādēļ, kad jūs lūdziet, tad lai šī lūgšana ir uzticības izplūdums uz Mani, ka lai Mana mīlestība jūs sadzird, kaut arī jūs šo sadzirdēšanu pēc savas saprašanas nedabūjat sajust! — Jūsu Tēvs iekš Jēzus Kristus. Āmen.
— 8. augustā, 1880. g., pierakstījis J. Lorbers