Kungs atbild uz jautājumu, kā vajadzētu lūgt šo lūgšanu, lai tā nestu augļus. — Kas nedara to garā un patiesībā, tam šāda lūgšana līdzēs tikpat, cik aklajam kādas krāsas izskaidrošana.
Kā viņš (garīgi aklais) var teikt: “Mūsu Tēvs”, ja ne reizi viņš nav papūlējies ar patiesu mīlestību un dzīvu ticību savā sirdī atzīt Tēvu un tuvoties Viņam garā un patiesībā?
Kā viņš var teikt: “Kas esi Debesīs”, ja tas nepazīst Tēvu un vēl daudz mazāk Debesis? — Kā viņš var teikt: “Svētīts lai top Tavs Vārds!”, ja viņš nepazīst Manu Mīlestību, vēl daudz mazāk Manu dzīvo Vārdu, un tādēļ nekādi nevar pazīt dzīvības Dzīvību, visu to, kas ir Svēts un visu atjaunotni Manī, kas vienīgi patiesībā ir Mans neizteicamais Vārds!?
Kā viņš var teikt: “Tava Valstība lai nāk!”, ja ar visām savām sajūtām tas ir ieķēries kā parazītaugs kokā, kuram vajadzētu nest augļus, tas ir — viņš ir ieķēries šajā pasaulē!? Kā viņš var teikt: “Tavs prāts lai notiek”, ja nekad viņš nav sevi apgrūtinājis ar Manas Gribas izzināšanu, ja savā sirdī viņš nes tikai varenu vienaldzību vai, kā tas notiek biežāk — jaunībā drīzāk nepaklausību pat pavisam viegliem baušļiem, ja viņā ir vislielākā bezrūpība attiecībā pret visu, kas attiecas uz mūžīgo dzīvību?
Kā viņš var teikt: “Dod mums dzīvības maizi”, ja par šo maizi tam nav nekādas nojēgas, bet viņā ir jo varenāka kārība pēc maizes savam kuņģim, kas patiesībā ir šo neveiksmīgo lūdzēju vislielākās rūpes!?
Kā viņš var lūgt “Piedot viņa grēkus”, ja viņa sirds joprojām ir visādas netīrības pilna — tur mīt dusmas, greizsirdība, lepnība, ļaunā griba, rupjība un daudz citu visdažādāko netikumu!? Klausieties — lai patiesi sasniegtu grēku piedošanu, ir vajadzīgs daudz vairāk, nekā tikai nejaušu apstākļu sagadīšanās dēļ palikt bez ienaidniekiem. Kā gan tas, kam nav ienaidnieku, var lūgt: “Piedod man manus grēkus tā, kā es piedodu saviem ienaidniekiem”? Ar to Es negribu teikt, ka jums ir jāsagādā sev ienaidnieki, lai varētu lūgt sev kaut ko piedot, bet Es gan gribu jums ar to teikt, ka jūsu sirdij ir jābūt cēlai pret jebkuru apvainojumu, neatkarīgi no tā, kādā veidā tas izpaužas. Pretējā gadījumā, drīzāk par piedošanu sev, jūs lūdzat sev nosodījumu un nokritizējošu spriedumu.
Tālāk, kā viņš var teikt: “Neieved mūs kārdināšanā”, ja vispirms jau viņš Mani nepazīst nepavisam, un tādēļ lūdz bez mērķa! Un vai Man tādēļ, viņam neapzinoties, būtu viņš jāpasargā no visām kārdināšanām, ja viņš kā apsēsts skrietu no briesmām uz briesmām, no bezdibeņa uz bezdibeni, no nāves uz nāvi!?
Redziet, kāds izskatās tāds lūgums! Vai tas neatgādina muļķi, kas lūdz atbalstu labdarim, un, tikko to saņēmis, daļu tūlīt iemet ugunī, daļu netīrā ūdenī, daļu smirdīgā atkritumu bedrē un daļu — mēslos un kapu puvekļos. Padomājiet, cik noderīga tādam muļķim ir šī dāvana!
Beidzot, kā viņš var teikt: “Atpestī mūs no ļauna”, ja varen cītīgi tāds metas visā ļaunajā!?
Ja šo lūgšanu jūs gribat lūgt ar panākumiem, jums tā ir jālūdz garā un patiesībā un jums ir labi jāsaprot, kas ir nepieciešams, lai ievāktu tās pareizos augļus. Citādi no tās jūs varat izlūgt ko pretēju lielai svētībai. ..
— No J. Lorbera “Debesu dāvanas”, 13.03.1841.