“Un tanī dienā jūs man vairs neko nejautāsiet. Patiesi, patiesi es jums saku: ja jūs ko lūgsiet no Tēva manā vārdā, to Viņš jums dos.” — Jāņa ev. 16:13 — Šis pants, kas katoliskajā baznīcas gadā šai svētdienai noteikts, saka jums, ka Es saviem mācekļiem kā iepriecinājumupar Manas personas zaudējumu devu cerību, ka viņi, kad tas būs vajadzīgs, no Mana Tēva debesīs saņems visu, ko lūgs. Es viņiem devu izredzes uz šo prieku, jo viņi ar tā palīdzību vēl var palikt ar Mani garīgā savienībā, pie kam Es, lai gan viņiem vairs neredzams, tomēr garīgi vienmēr viņu lūgumus dzirdēšu un arī palīdzēšu izpildīt.
Šis teikums, kā tas uzrādīts Bībelē, nav tik grūts, ka to nevarētu saprast. Un tomēr tanī ir daudz kas dziļāks, ja jūs tikai to nopietni pārdomājat.
Lai jūs darītu uzmanīgus uz to un ievadītu tālāk tā garīgajā nozīmē un izskaidrojumā, mums vispirms jāatbild uz jautājumu: “Kas īsti ir lūgums?”
Redziet, jūs — kā Es jau bieži esmu teicis — izrunājat dažu vārdu, pie kam jums nav ne mazākās nojautas, ko tas īsti nozīmē. Tas liecina, cik maz jūs pazīstat vārda, kā domu izteikšanas līdzekļa dziļumu, spēku un varu. Tādēļ Es bieži esmu spiests jūs iepriekš darīt uzmanīgus uz atsevišķiem vārdiem, no kuriem sastāv kāds Bībelē minētasi teikums, lai tā jūs pamazām ievadītu to izpratnē, jo kamēr jūs šo vārdu analīzi un tai atbilstošu izskaidrojumu nepazīstat un nevarat atrast, tikmēr par Bībeles vietu — arī par visvienkāršāko — īstu saprašanu nevar būt runa. Bībele ar visiem tanī esošiem gudrību dārgumiem tad paliek jums neatšifrējama un nesaprotama; labākā gadījumā, ja apmierinās ar paviršu burtisku saturu, tā dod vienam vai otram dzīves grūtos brīžos iepriecinājumu un mieru.
Tātad atgriežoties pie minētā Jāņa Evaņģēlija teikuma, vispirms atbildēsim uz jautājumu, kas ir lūgums, un tad pāriesim uz garīgo nozīmi, kā lūgums saprotams, ja tas tiek raidīts Man kā visu zinātājam Kungam un Radītājam.
Redziet, lūgums ir sauciens pēc palīdzības pie spēcīgāka jeb stiprāka, kad paša spēka nepietiek. Tā ir lūgšana pēc darbīgas palīdzības vai nu sev, vai kādai citai būtnei, kam vajadzīgs atbalsts vai palīdzība.
Ko liecina šī pielūgšana? — Tā liecina par paša nespēku; tā liek lūgt, jo pavēlēt nevar.
Ja nu lūdzējs kādam ko lūdz un pie tam atsaucas uz citiem labvēlīgiem vai sadraudzīgiem cilvēkiem un minot viņu vārdu vai ar attiecīgas personas pašas aizrunu pie trešā, spēcīgākā, grib darīt labvēlīgu iespaidu, — tas atkal liecina, ka lūdzējs, piesaucot tā vārdu, kurš arī trešajam ir dārgs un patīkams, cer viņu tā ātrāk pamudināt lūgto prasību izpildīt.
Tātad, ja jūs šo vienkāršo piezīmi apsvērsiet, jūs viegli sapratīsiet, kāpēc Es kā Jēzus Saviem mācekļiem ieteicu Manā vārdā lūgt Tēvu debesīs, un kāpēc Es viņiem iepriekš apsolīju, ka neviens viņu lūgums nepaliks neizpildīts. Ar to Es gribēju viņiem arvien atgādināt viņu pašu nespēku, viņiem likt pie sirds, ka viņi paši no sevis nekā nevbar darīt, un pie tam gribēju arī viņu starpā uzturēt dzīvu Manu darbu un Manas dzīves piemiņu, jo viņi tikai tā — vairāk censdamies pēc garīgā — pasaulīgo novērtēs pēc tā īstās vērtības un tāpēc nekad nepārpratīs.
Šī veida lūgšanai bija jāpanāk pastāvīga paļāvības vairošanās pret Mani, kurš, lai gan vairs neesmu redzams, tomēr garīgi vienmēr esmu bijis pie viņiem. Tādēļ viņi arvien vairāk ticēja, ka Es esmu nācis no augšienes, un varēja arī citiem iedvest šo nesatricināmo ticību uz kādas augstākas būtnes kā Radītāja, Uzturētāja, Kunga un Tēva vadību.
Ka Man kā Dievam viņu lūgšanas nebija vajadzīgas un ka Es jau kopš mūžībām iepriekš zināju, kas viņiem bija vajadzīgs un kas bija viņu labā, tas pats par sevi saprotams. Viņu lūgumiem bija mērķis — viņos, kā cilvēkos vispār — modināt paļāvību uz Mani kā augstāko būtni, ka Es neesmu tāds Dievs, kura lieluma priekšā niecīgajam cilvēkam jādreb, bet ka Es — gan Dievs un augstāka būtne — kā mīlētājs Tēvs Saviem bērniem un radītajām būtnēm esmu pieejams un proti — ar pazemīgu tuvošanos ar sirsnīgu lūgšanu, kuru var sadzirdēt tikai mīlētājs Tēvs, bet ne kāds stingrs tiesātājs Dievs.
Ka Es kā Jēzus piedāvājos aizlūgumam, ka Es teicu: “Ko jūs lūgsiet Manā vārdā, to jums Tēvs debesīs dos,” tas notika tādēļ, ka viņi Manas zemes dzīves laikā bija redzējuši un sapratuši Manu mīlestību, Manu lēnprātību un pacietību ar citu kļūdām, un tā viņi varēja gūt aptuvenu priekšstatu par Tēvu, kurš tādam Dēlam kā Es kā Jēzus biju, visos apstākļos parādīja Savu mīlestību. Tikai tā nepieejamais Dievs Jehova kļuva viņiem pieejams, tikai tā viņi guva drosmi savu sirdi pacelt uz Mani, un tikai tā viņi nostiprinājās paļāvībā, ka ja viņi lūgs Manā vārdā, vai lūdz, lai viņu lūgums tiktu dzirdēts, viņi vienmēr atradīs pie Manis dzirdīgas ausis.
Tādā veidā garīgā savienība, kas bija savienojusi Mani kā Jēzu agrāk no vienas puses ar viņiem un no otras puses ar Manu mīlestību jeb Tēvu, nekad netika iznīcināta. Tikai tā Mani mācekļi apmierināti izgāja pasaulē, mācīja un sludināja Manu Evaņģēliju, darīja brīnumus un upurēja pat savu dzīvību, jo viņu savienība ar Mani, kas nekad netika pārtraukta, viņus vienmēr no materiālās pasaules attālināja un pacēla garīgajā.
Tā viņi deva piemēru par ticības varu, par lūgšanas varu, kad šī lūgšana, nākdama no šķīstas sirds un prasīdama tikai garīgo, paceļas pie Manis un Man pateicas par labdarību, kuru Es saviem bērniem arī tad nebūtu atrāvis, ja viņi pēc tās nebūtu lūguši.
Tātad redziet, Mani bērni, kas slēpjas aiz vārda “lūgšana,” cik liela ir tā nozīme, cik liels ir lūdzējai sirdij pieļautais baudījums. Un kā materiālajā pasaules dzīvē lūdzējs bieži nododas saldām cerībām, ka lūgtais viņam tiks dots, un jau iepriekš bauda prieku, kas pastiprina paļāvību tam, ko viņš ir lūdzis, palielina mīlestību pret viņu, — tāpat garīgā ziņā tuvošanās Man kā visa radītā Tēvam ir vienīgais iepriecinājums un vienīgais apmierinājums, ka taisns, visu ar mīlestību aptvērējs Dievs katrā ziņā vēlas tikai taisnīgo un labo un katru lūgumu, ja tas ir taisns, arī noteikti izpildīs.
Tā iespējama pastāvīga savienība starp radījumu un Radītāju. Tā nav dibināta uz bailēm, uz verdziskas zemošanās kāda visvarena, dusmīga un stingra tiesātāja Dieva troņa priekšā, nē, tā ir dibināta uz uzticības, uz mīlestības, kāda ir nepilngadīgam bērnam pret savu vareno aizstāvi, pret savu tēvu.
Tā ir mīlestība un ne bailes, kas sirdi uztur augstākā pacilātībā un, tai priecīgi pukstot, to vērš pretim nekad nemainīgajam visas radības Tēvam. Tā ir jaukākā saite, kas dabā var būt — bērna un Tēva mīlestības saite, kuras dēļ visa radība radīta, uzturēta un tiek darīta pilnīga, un tikai šī saite var būt tā, kas atbilst garam kā Man, un kas cilvēkam jeb radītai būtnei piešķir viņas garīgo cēlumu.
Tādēļ, Mani bērni, saprotiet, ko nozīmē “lūgt,” ko nozīmē “Dievu lūgt,” ko nozīmē griezties pie Manis Jēzus vārdā, jo vārds “Jēzus” ieslēdz sevī Manu lielāko aktu, Manu lielāko darbu, Manu lielāko upuri, kuru Es nesu jūsu un visu garu labā.
Pieminot Manu lēnprātību, jūs nevarat būt lepni, pieminot Manu mīlestību, jus nevarat ienīst, un pieminot Manu upuri jūs nevarat but savtīgi, bet piesaucot Manu zemes vārdu, jums jācenšas pēc visiem tiem tikumiem, kurus Es reiz personīgi Savas zemes dzīves laikā ievēroju.
Man raidītajai lūgšanai tātad jūs jāpaceļ pāri visam pasaulīgajam, jūs jāved Manā garīgajā valstībā, kurā Es lūdzējam labprāt dodu, kas garīgā ziņā viņam pašam vai viņa tuvākam nāk par labu.
Kad nu jūs arī zināt, ko nozīmē “lūgt,” kad jūs zināt, kurš jums jālūdz, tad vēl jāņem vērā otrs punkts: Ko jūs varat lūgt, lai vismaz šaurākā nozīmē varētu cerēt uz piepildījumu.
Šai otrajā punktā daudzi pa daļai kļūdās. Daudzi ludz tikai tad, kad viņus vajadzība uz to spiež, un daudzi atkal tad, kad ir runa par pasaulīgiem labumiem vai citām nesvarīgām lietām.
No iepriekš teiktā redzams, kas patiesībā ir lūgums, un proti — lūgums Man. Pie tam jums arī jāatceras, kas Es bieži esmu teicis: “Mana valstība nav no šīs pasaules” un “Kas Mani grib pielūgt, tam jālūdz garā un patiesībā.”
Redziet, šie teicieni jums skaidri rāda, ka tur nav runa par pasaulīgām lietām, un ka tas liecina, ka no jūsu puses ir maz uzmanības un maz mīlestības, ja jūs Mani turat par kādu parastu tiesnesi vai monarhu, kam jāiesniedz tikai lūgumi un pie kura tad ar zināmu aizrunu cer vieglāk sasniegt savu mērķi.
Uzlūkojiet pasauli, cik daudz neprāta tur tiek no Manis prasīts. Cik daudzus iedomātus aizrunājamos piesauc, pie kam Manis lūdzēja labā jāaizrunā. Ja tikai cilvēki kaut drusku padomātu par savu izturēšanos, tad tiem par savu īsredzību būtu jākāunās un jāsarkst, ka tie Dievu, Radītāju un bezgalības Kungu gribētu novilkt lejā tukšās lietās cilvēciskajā pasaules dzīvē. Tie neapdomā, ka lielākā daļa ļaunumu un nelaimju rodas ne no Manis, bet galvenā kārtā no pašu cilvēku izturēšanās.
Ja Es cilvēkiem atļauju darīt, ko viņi grib, un viņi tad sev pievelk slimības un nelaimes gadījumus, no kuriem kā sekas tiem jāiegūst garīgais labums, kādēļ tad Man tas jāaizkavē, kas taisni cilvēkiem nāk par labu, kas kalpo viņu garīgajai labklājībai? Es varu veicināt tikai garīgo attīstību, bet ne katra atsevišķā laicīgo labklājību kā viņa zemes dzīves galveno mērķi. Kā Es varētu Saviem bērniem pieļaut to, kas viņiem kaitētu?
Īsredzīgie, lētticīgie cilvēki! Jūs Man bieži esat bērni, kas ar varu savas rokas grib bāzt ugunī, tāpēc, ka viņi vēl nav piedzīvojuši, ka uguns ne tikai spīd, bet arī dedzina.
Ir neizpētījami, un bieži taisni tur, kur jums līst sāpju asaru straumes, Mani gari un eņģeļi svin prieka svētkus.
Paļāvība Maniem arvien labajiem nodomiem bija tā, ko Es reiz ieteicu Saviem mācekļiem. Šo pašu paļāvību Es gribētu modināt arī jūsos, jo bez paļāvības jūs nevarat neviena soļa iet uz priekšu, bez tās jums būtu jāizmist par savu likteni un jūs varētu nokļūt pat līdz Dieva noliegšanai. Paļāvība ir tā, kas jūs no dzīves labirinta droši ieved mīlētāja Tēva rokās, kurš bieži taisni tur, kur Viņš jums likās vistālāk esam, bija vistuvāk.
Lūdziet, bet neprasiet Man nekā neiespējama, nekā pasaulīga. Gars esat jūs, un gars esmu Es. Es nevaru spriest citādi, kā garīga būtne, un arī jums jāpierod jau savas šīs dzīves laikā garīgo sevī stādīt augstāk nekā pasaulīgi materiālo.
Tād arī uz jums attiecas tas, ko Es reiz teicu Saviem mācekļiem: “Ko jūs lūgsiet Manā vārdā, tas jums tiks dots.” Par to jūs varat būt droši, sevišķi Es pats jums to šeit atkārtodams apsolu. — Āmen.
— No Gotfrīda Maijerhofera grāmatas “Kunga sprediķi”, 19.3.1872