Par Marka ev. 9:47–49 — “Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. Jo ikviens ugunī taps sālīts, un katrs upuris tiks sālī sālīts. Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nederīga, ar ko jūs to padarīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un uzturiet mieru savā starpā!”
Tad nu raksti sekojošu ļoti iespaidīgu piesaukšanu: Kungs, mēs kopā nezinām neko, un mūsu sirdis ir nesaprātīgākas par akmeni, jo mēs tās esam apcietinājuši ar savu neaprobežoto muļķību un daudzkārtīgo ļaunprātību, un tās nevaram bez Tavas apžēlošanas nekad īsti atmīkstināt. Tādēļ esi Tu, ak visumīļākais Kungs Jēzu, mūsu vienīgais patvērums visās lietās, un atmīkstini mūsu akmeņainās sirdis ar Savas bezgalīgās mīlestības uguns sāli, ka lai mēs Tevi, Tu mūžīgā labsirdība, arvien vairāk un vairāk varam mīlēt mūžīgi! Āmen.
Tad nu raksti šo paskaidrojumu: Ak, cik vāja vēl ir jūsu mīlestība, ka jūs nesaprotat, kas ir sāls, un vēl mazāk, kas ir uguns sāls. Redziet, kas te domā, ka sāls ir gudrība, tas vēl ir ļoti muļķīgs; vai tad nav tas tā, kā jūs sakāt, ka skābeklis ir dzīvības gaiss atmosfērā, un ja tas kaut kur aptrūkst, tad jūs ziniet, ka lāpas liesma izdziest, uguns piesmakušā gaisā nedeg, un jūs sakat tālāk, ka malka nav izžuvusi, un caur to nav daudz skābekļa iesūkusi, tad tā labi nedegs, un tā tad arī maz liesmas izdod, tāpat jūs ziniet, ka tīrā skābeklī pat dzelzs ar gaiši sprēgājošu liesmu sadeg; ja jūs zinoet pat to, ka fosfors it tīra skābe un sevī satur zaļgani baltu gaismu. Redziet, to visu jūs ziniet; bet kā tad nu tas ir, ka jūs nezinat, kas ir dzīvības uguns sāls? Ak, jūs kurlie un aklie, tad nu dzirdiet un redziet! Tā uguns sāls tad nu nav nekas cits, kā patiesa mīlestība uz Mani, ar kuru jums jātop viscaur sālītiem, ja jūs gribat ieiet Manā valstībā.
Jo kā sāls ir visiem radījumiem tas vienīgi dzīvību nesošais aizdars, un līdz ar to visu lietu uzturēšana notiek caur tā kopā savelkošo spēku, tāda pat ir arī tīrā Gara mīlestība uz Mani, to visas dzīvības uguns sāli, tas vienīgi uzturoši darbojošās mūžīgās dzīvības spēks. — Bet kā arī skābeklis ir tikai degošs, un rada gaišu liesmu, un ar to pašu apgaismo arī tumšos kambarus, tāpat ir arī tikai patiesa mīlestība vienīgi uguns un liesma, un caur to tad arī gaismas spējīga, kuras gaisma ir skaidra gaisma, tāpēc, ka viņa ir Manas mūžīgās visu gaismu gaismas līdzība, kurā gaisma ir patiesā gudrība.
Un no nesālīga sāls nav it nekāda labuma, un tas neder liesmai, bet rada tikai kūtru kvēli, tāpēc, ka viņa skābe ir palikusi netīra, tāpat tas ir ar remdenu mīlestību, kuru nevar dabūt uzkurt liesmā; tā ir tikai nāvi nesoša ogļu kvēle noslēgtā istabā, tāpēc ka kūtrā kvēle patērē visu sāli, bet tiem, kas krāpjoši sildās, sagatavo nāvi. — Vai jūs nesakāt kalponei, kad viņa jūsu istabas ar zālēm kvēpina: “Uzmet papriekšu sāli uz oglēm!” — Redziet, dariet arī jūs tāpat, un metiet Manas mīlestības uguns sāli uz savu nāvi nesošo kūtro ogļu kvēli, ka lai mīlestības liesma tai šaujas pāri, lai nāves tārpu jūsos izposta, un lai jūs apgaismo un sasilda uz mūžīgu dzīvību!
Jo tas tārps ir tas sātans, un tā īgnums ir tā kūtrā kvēle, bet tai nav nekādas liesmas un tātad nekāds mīlestības, nekādas gaismas un nekādas dzīvības. Tādēļ ikkatram ar Manu mīlestības uguni un Manā mīlestības ugunī jātop sālītam, kā arī katram Man pienestam upurim, kad grib, lai tas Man labi patīk. — Jā, Es jums saku: Jums jātop pilnam par uguns sāli, ja jūs gribat tapt par Maniem mīļiem bērniem! Redziet, kā sāls ir aizdars ēdienam, tā arī jums ir jātop par Manas mūžīgās mīlestības aizdaru. Āmen, āmen, āmen.
— 1840. g., caur Jakobu Lorberu