Tas ir dzirdams it visur… To saka slavenas kino zvaigznes, tā saucamie eksperti medijos, un pat priesteri un sludinātāji, laikam pakaļ skriedami, saka to pašu —
“Vispirms mīliet sevi pašus!”
Visur mūsdienās tiek dziedāta šī himna mūsu “EGO” kā maģiska recepte visu cilvēces vainu un problēmu dziedināšanai. Šai tēmai tiek veltītas ļoti aizkustinošas dziesmas vijoļu pavadījumā, eņģeļbalsu kori un tamlīdzīgas lietas, par to uzņem filmas un televīzijas seriālus… Un tad nu brīnās, kādēļ mūsu modernajā pasaulē ir tik daudz egoisma un ļaunprātības!
Šoreiz apskatīsim, ko Dievišķā Doktrīna saka par “ego” godināšanu, kas ir meistarīgi nomaskēta aiz pseidogarīguma.
Mūsu Tēvs ir mūs brīdinājis, ka šajā laikā parādīsies daudz viltus garīguma veidu, daudz viltus garīguma mācību, kuras savu materiālismu un tumsu apslēps zem liekulības un tukšvārdības maskas.
“Es esmu jums pasludinājis, ka pienāks laiks, kad jūs pieredzēsiet izceļamies daudz garīguma mācību, un jums būs jābūt sagatavotiem atklāt, kur tajās ir patiesība, bet kur — māņi.”
“Jūs redzēsiet, kā Man piedēvē nenotikušas komunikācijas, dzirdēsiet baumas par dievišķiem sūtņiem, kas nesot vēstis pasaulei, parādīsies Septiņu Zīmogu vārdā nosauktas sektas un daudz apjukumā vedošu un nenoteiktu sektu.” “Viss tas būs lielā, cilvēces sagatavotā garīgā apjukuma sekas, bet neuztraucieties, nepakļaujieties apjukumam, un vislielākajā tumsā Mans Vārds būs gaisma, kas ļaus jums redzēt Manu Patiesību — caurspīdīgu un mūžīgu.” (Trešais Laiks)
Mēs pateicamies Viņam, ka jau iepriekš Viņš mums ir atklājis, ka visļaunākā un vismaldinošākā tumsa maskējas, izliekoties par gaismu. Un tieši tur atrodas visļaunākais drauds cilvēcei, mani brāļi — tumsā, kas ar viltus garīguma palīdzību pārģērbjas par gaismu kā vilks par avi.
“Nekad neļaujiet viltus gaismai ieiet jūsu garā, ja jūs gribat zināt Patiesību! Esiet sagatavoti, un jūsu intuīcija un gara jūtīgums, sirdsapziņas vadīti, vienmēr uzrādīs jums patiesību.” (Trešais Laiks)
Garīgā gaismas pasaule ar izskaidrojumiem paplašina mūsu Dievišķā Vārda izpratni, un vēstī mums sekojošo:
”Esiet nomodā, lai šķietamās gaismas vārdi, kas savā būtībā nes tumsu, jūs nenotvertu neapzināti”.
“Nāks laiks, kad jūsu attīstība, zināšanas, garīgās un prāta spējas ļaus jums visās lietās pazīt patieso un nepatieso; jūs spēsiet atšķirt Dievišķo būtību un gaismu no viltus gaismām.”
“Jums piederēs intuīcijas, atklāsmes, garīgās izpratnes un jūtīguma dāvanas; tās visas ir Dieva dāvanas, kuras nākotnē sasniegs augstāku attīstības pakāpi. Tad neviens vairs nespēs jūs pievilt un novest jūs no ceļa. Lai gan arī tad vēl jums ceļā nāks kārdināšanas, nomaskējušās tūkstoš dažādos veidos, neviena no tām nespēs likt jums krist, jo jūs esat gaismas bērni, Svētā Gara māvcekļi.” (Trešais Laiks, Aizstāvji)
Sava “ES” pielūgšana
Viņi organizē seminārus un lasa lekcijas, viņi publicē rakstus nacionālos un pasaules žurnālos, viņi ietekmē ekrāna darbu veidotājus un māksliniekus, tāpat tie iespaido visādus guru un daudzu sektu un reliģiju līderus. Viņi ir radījuši pseidogarīgu novirzienu un apsmej un apceļ tos priekšrakstus, kurus Otrajā un Trešajā ērās mums ir atnesis Dievišķais Meistars.
Ja viņi atrod personu, kura ir nodevusies labu darbu veikšanai, aizmirstot savu “es”, viņi momentā sāk psihoanalizēt šo jauko cilvēcisko būtni, kliedzot un nosodot to: “Tu ciet no zema pašvērtējuma! Tu esi mazohists un izmisīgi meklē citu atzīšanu, lai justos labāk!”
Ļoti iespējams, ja šie paši cilvēki šodien izvērtētu Jēzu no Nācaretes pēc saviem kanoniem, viņi nekavējoties un nešaubīdamies nokritizētu Viņu, tūlīt Viņam piespriezdami korekciju psihiatriskā iestādē…Un ir pavisam daudz šādu cilvēku…Starp tiem jūs atradīsiet psihologus, psihiatrus, koledžu un skolu skolotājus, alternatīvos terapeitus, medicīnas doktorus un gandrīz visu modernās rietumu sabiedrības nozaru profesionāļus. Starp tiem jūs atradīsiet arī ziņu dienesta un TV filmu zvaigznes. Viņi ir visur.
Kad viņi vēršas pie masām, viņi dara to pašpārliecināti, viņus atbalsta savējie “eksperti”, kuriem patīk citēt pašiem sevi un atsaukties savstarpēji citam uz citu.
Bet kā ir ar tiem kristiešu jaunsludinātājiem, kuri nesarkst, mēģinādami savienot šo “es” pielūgšanu ar Mācību, kuru dzīvoja un mācīja Jēzus Kristus?
Grūti tiem nākas pielāgot savu egoisma himnu tiem Kristus zināšanas un gudrības pilnajiem Vārdiem, par kuriem viņi saka, ka sekojot tiem.
“Un, kad Viņš bija pasaucis cilvēkus un mācekļus pie Sevis, Viņš teica tiem — kas grib sekot Man, lai aizliedz pats sevi, lai uzņemas savu krustu un tad seko Man”. (Marka 8:34)
Bet neskatoties uz visu, tiem izdodas pārliecināt savus alkatīgos un naivos sekotājus, ka šie Dievišķā Meistara Vārdi ir tīrais vājprāts, un tie tikai turpina apgalvot, ka Kunga Mācība ir nepraktiska, utopiska un dzīvē pielietot to esot neiespējami.
Bet Jēzus mācekļi ticēja citādi: “…mums ir jāatdod savas dzīvības par brāļiem”. (1. Jāņa 3:16)
“Koooo? Upurēt savu kaklu kaut kam citam, nekā savam mīļajam ”es”? Absurds!” kliedz šie savas lietas pravieši.
Kas viņi ir? Kas ir tie, kas uzstāda šīs milzīgās lamatas, kurās iekrīt tik daudz vīru un sievu, cilvēku, kas juzdamies pazuduši un bez vadības, iet caur dzīvi, mēģinādami piepildīt tukšumu savā būtnē, lai tā atrastu kādu jēgu savai eksistencei.
Bet, protams, šo pievilto leģionu likumdevēji un skolotāji apslēpj Dievišķā Meistara Mācību, viņi noniecina Kristus paraugu un dzīvi Jēzū, lai arī šobrīd viņi vēl neuzdrošinās darīt to atklāti, taču tā diena nav tālu.
Un viņi pūlas likt mums noticēt, ka šī tūkstošgadu mācība (ak, šis āķīgais vārds — tūkstošgade!) ir jau sen novecojusi un kļuvusi par vēsturi, bet cilvēces dabīgā evolūcija var dot “jaunu” gaismu garam, tā aicinot ikvienu iedziļināties pagātnē.
Tā viņi iet no iestādes uz iestādi, vervējot starp turīgajiem cilvēkiem tos, kam viņu vārdi un idejas šķiet pievilcīgi un saldi, jo ar tiem var attaisnot savu mantkārību, skopumu un egoismu.
Lielākoties tie ir uz augstām tehnoloģijām orientēti cilvēki; tagad tie savos “Power Point”—os jeb DVD prezentācijās lieto pseidozinātnisku kiš-miš, lai tā hipnotizētu nezinošos un ar saviem papildus blakusproduktiem nomāktu patiesos, autentiskos zinātniskos atklājumus. Viņi rada apjukumu un sarežģītas jaunas teorijas un hipotēzes un savai apmierinājumam manipulē ar to. Tā viņi rīkojas tagad, lietojot nopietnas izpētes vērtus kvantu mehānikas jēdzienus, tā pūloties radīt apbrīnu un godbijību no lētticīgo puses pret savām zināšanām, kas patiesībā ir virspusējas un neīstas.
Šķietamā gaisma
Kā viltus gaismas nesēji, kas tie pēc būtības ir, šie viltus garīguma veicinātāji noliedz dievišķo Mīlestību. Ar lielu pašpārliecinātību viņi svinīgi deklarē visiem, kas ārējās formas pievilti, vēlas viņus dzirdēt: “Pirms jūs varēsiet mīlēt citus, jums ir jāmīl pašiem sevi,” it kā mūsu eksistence vien jau nebūtu neapgāžams tās Mīlestības demonstrējums, kura iedvesmo mūs jau no paša pirmsākuma, kad mēs izcēlāmies no Dievišķā Klēpja.
Jo patiesi, eksistē mūžam nebeidzama Mīlestība, kas ir radījusi mūs visus un, kas nepārtraukti turpina izpausties kā mūsos, tā arī visā, kas ir ap mums. Šo Mīlestību mēs saucam par Tēvu, par Kungu vai Dievu; citi sauc to par Jehovu vai Allahu vai vienkārši par Būtni, jo galu galā tās vārds nav tik svarīgs, bet galvenais ir tas, ka tā Augstākā Būtne ir Mīlestība, tā ir radījusi mūs un joprojām turpina mūs mīlēt ik mirkli.
Kurš gan, mani mīļie, nav mīlēts un netiek mīlēts vēl joprojām tik augstā un pilnīgā veidā?
Tagad mēs zinām, ka mēs neradām mīlestību, jo visa iespējamā mīlestība ir vienmēr jau eksistējusi — vēl pirms laika un matērijas radīšanas, ka Mīlestība ir Dievs, bet mēs spējam tikai sajust, atstarot un izstarot Viņa mīlestību un, lai to darītu, mums nav jāmācās, kā mīlēt.
Zinātnieki ir pierādījuši, ka enerģija nevar tikt ne radīta, ne iznīcināta, bet tikai pārveidota. Un daudzi tic, ka mīlestība arī ir enerģija. Bet mēs varam pievienot — mīlestība ir ne tikai enerģija, tā ir dzinējspēks, tā ir tikums, tā ir Dieva dāvana un ļoti daudzas labas lietas vēl — ar vienu vārdu sakot — mīlestība ir viss.
Bet daudzi ir krituši, viltus un virspusēju mācību un filozofiju pievilti; tie ir labprātīgi krituši neīstās gaismas valgos.
“Trešajā Laikā“ daudzas lekcijas rāda mums gaismas un patiesās mīlestības ceļu.
“Vai Es neesmu jums teicis: “Mīliet Dievu pār un pirms visām citām radītām lietām!” — tas ir pirmā baušļa saturs. Vai Es neesmu jums teicis: “Mīliet savu līdzcilvēku kā paša brāli!” — tā ir otra svarīgā lieta, kas jums ir jādara. Redziet, tā sevis paša mīlestība ir pēdējā, bet nekad pirmā.”
“Beidziet mīlēt savu personu, lai jūs varētu sākt mīlēt citus; nemeklējiet godu savam vārdam, nerūpējieties tikai par savām lietām, tad jūs būsiet tīri un varēsiet ieiet nemirstībā.” (Trešais Laiks)
“Es” ir badīgi rijīgs, tas ir jābaro ar patmīlību, ar materiāliem apmierinājumiem un ārišķībām, lai pārspētu citus; tas liek personai justies atšķirīgai no citiem un pūlas piedot sev nozīmību, izceļot un cildinot sevi.
Jēzus Otrajā ērā mums ir pavēlējis noliegt sevi, bet egoistiskajam “es” tas liekas tikpat muļķīgi un absurdi, kā pavēle pagriezt otru vaigu tam, kas mūs apvaino.
Un gluži otrādi — mazākā izaicinājuma reizē mūsu “ego” acumirklī liek mums mutē vispārzināmos: “Kā tu man, tā es tev”, “Neviens mani nepārspēs”, “Nevienam neļaušu sevi padarīt par muļķi” u.t.t.
“Valdiet savu “ego” enerģiski, nerūpējieties tik daudz par savu vārdu un personu. Aizmirstiet sevi tā, lai domātu vairs tikai par Tēvu un par saviem brāļiem.”
“Izlietojiet laiku labi, analizējot Dievišķā Meistara Vārdu, pārspējot savu personību, pārvarot savu “es”, jo būdami gan strādnieki, jūs tomēr neesat iznīdējuši savu pašmīlestību, bet esat to uzcēluši pār visām citām mīlestībām, un no tā jūsu atpalicība un niecīgā sagatavotība. (Trešais Laiks, Aizstāvji)
“Ego” un egoisms
Ego grieķiski nozīmē “es”. Un tieši par to ir visa runa, viss ir par mūsu “es”. Un, protams, “es” ir arī savi locījumi, no kuriem divi ir “mans” un “mani”, laikam visbiežāk lietotie — “Kas ir labs man,” “Mana persona, mana dzīve, manas intereses” u.c. Parasti ir tā: “Vispirms es, tad es un vienmēr — es.
Patiesā mīlestība ir tieši pretējais: vispirms citi, tad citi, un beidzot — es.
“Ego” uzspiež noteikumus. Tas nav spējīgs dot kaut ko, ja nav acīmredzama izdevīguma. Tas prasa, pieprasa un vienmēr liek ņemt vislielāko, lai iegūtu kaut ko, bet jāatdod lai būtu pēc iespējas mazāk. Bet īstā mīlestība ir beznoteikumu, tā dod, un … dod.
Ir meli, ka mēs mīlēsim labāk, ja vispirms mīlēsim paši sevi.
Ir gluži otrādi: egoisms traucē mums mīlēt ar pilnu atdevi, tas dara mūs vājus īstas mīlestības izdalīšanā.
“Neatsakiet savam garam iespēju mīlēt. Ja jūsos eksistē egoisms, jūs nevarat vibrēt žēlsirdībā pret saviem brāļiem. Ja jūs mīlat, dariet to garīgi, un lai jūsu mīlestība pieder visiem! Ja jūs to personificējat, sašaurinot to tikai uz noteiktām personām, jūs varat iekrist egoismā.”
“Cilvēks vienmēr, bet tagad vairāk kā jebkad, ir juties kā savu darbu meistars, kā neatkarīgs no jebkādiem garīgiem likumiem. Viņš ir pārvērties par egoistisku būtni, kas domā tikai par sevi; viņa sirds ir tukša no mīlestības uz citiem, un tādēļ cilvēce ir kļuvusi līdzīga milzīgam tuksnesim — sausam un neauglīgam.” (Trešais Laiks)
Uz brīdi iedomāsimies, kāda izskatītos pasaule bez ugunsdzēsējiem vai glābšanas darbiniekiem, kuri bez kavēšanās riskē ar savām dzīvībām citu labā, riskē ar visu par cilvēkiem, kurus tie pat nepazīst, kā tas notika arī piem., traģiskajos 11. septembra notikumos Ņujorkā. Iedomāsimies pasauli bez apbrīnojamajiem zinātniekiem Pastēra un Hahnemana, kuri, lai neriskētu ar citu cilvēku dzīvībām, vispirms savus medikamentus, kas ir glābuši tik daudzu cilvēku dzīvības, izmēģināja paši uz sevis.
“Jums ir jādomā arī par līdzcilvēku pārbaudījumiem, jums ir jābūt žēlsirdīgiem un līdzjūtīgiem pret līdzcilvēkiem un ir jāmīl savi brāļi, un tad jūsu garam būs nopelni, tad tas būs uzvarējis cilvēcisko egoismu, sakāvis savas materiālās čaulas patmīlību un pacēlies garā kā labs Dievišķā Meistara māceklis.” (Trešais Laiks)
Mīlestība pret visiem
Nu, brāļi, vai tas nozīmētu, ka mums būtu jānīst pašiem sevi?
Nē, mums ir jāsaprot, ka šeit mēs runājam par “ego”, par monstrozo “es” un par savu personu, kurai mēs veltām tik varenu godināšanu.
Atcerēsimies, ka tas, kas mums patiesi ir nepieciešams, ir izvēlēties taisnīgas prioritātes attiecībā pret mīlestību: vispirms citi, un tad mēs paši, un tikai pēc tam. Tāda ir patiesā tā baušļa nozīme, ko mūsu Kungs deva mums Otrajā Laikā Pēdējās Vakariņās — mīlēt līdzcilvēku pirms pašiem.
Mums ir jāmīl viss, un, protams, tajā “visā” mēs atrodam arī savu garu, kas ir mūsu īstenā būtība. Un pēc citu mīlēšanas labākais veids, kā mīlēt savu garu, ir sajust žēlastību pret to, citiem vārdiem — rūpēties par to, kopt viņu, dāvāt tam visas cēlās lietas, kuras tam ir nepieciešamas.
Un tas mums nav jāsajauc ar sava “ego”mīlēšanu, ar savas personas un visu to materiālo lietu, par kurām ticam, ka tās ir mūsu būtības sastāvdaļa — mīlēšanu.
“Atsakieties no pārliecīgas savas miesas lutināšanas, bet apžēlojieties par savu garu, palīdzot tam attīrīties un pacelties, un, kad jūs to sasniegsiet, jūs redzēsiet, cik stipri būsiet kļuvuši garā u miesā.” “Kad Es jums saku — mīliet savu matēriju, tad saprotiet pareizi, ko Es ar to domāju, jo Es neesmu nācis izraisīt jūsos ārišķību un egoismu. Bet mīliet arī savu garu, kas ir cēlākā un paaugstinātākā jūsu būtības daļa un reizē arī jūsu Tēva daļa. Mīliet to, neskatoties, cik aptraipīts tas arī būtu, jo — pat tumsā tīts, tas nekad nebeidz nest sevī Manas Dievišķības dzirkstelīti, kas ir sirdsapziņa un vienmēr, neskatoties un visu, tajā eksistē šķīstība jau kopš brīža, kad Es dzīvoju ikvienā no saviem bērniem.”
“Ak, ja vien jūs zinātu, cik daudz pieder jūsu garam! Bet jūs to nezināt, neskatoties uz to, cik gadu tūkstošus jau apdzīvojat šo Zemi. Un tas ir tāpēc, ka savā egoismā, kas ir mīlestība pret sevi pašiem, jūs esat rūpējušies tikai par zinātni kā materiālās eksistences uzlabotāju.” (Trešais Laiks)
Brāļi, lielāka atbildība ir tam, kas zina! Mēs nevaram izvairīties no atbildības izdzīvot Kunga Mācību un izplatīt to ne tikai ar rakstiem un vārdiem, bet arī ar vissvarīgāko — mācīt ar savu labo piemēru.
“Kad pienāks diena, kad jūs gribēsiet zināt, kā piedalīties cilvēces ciešanās, kad jūs brāļu pārbaudījumus sajutīsiet kā savus, kad jūs novērsīsieties no sava “ego” un savas personas, tā būs diena, kad jūs patiesi varēsiet teikt, ka esat no stiprākajiem cilvēcē, ka jūs patiesi esat […] tie, pie kuriem Tēvs Trešajā Laikā ir atnācis, lai sagatavotu tos cilvēces labā.”
Nobeigumā
Mūsu pienākums ir cienīt savu brāļu ticības pat tad, ja tās mums izskatās kļūdu pilnas un savu laiku pārdzīvojušas.
Kungs uzsver, ka šodien vairs nav laiks iziet sabiedriskos laukumos un vietās, lai izplatītu Viņa mācību. Nav pareizi, mums piederošā Dievišķā dārguma apziņas dzītiem, ielauzties mūsu brāļu privātajā un morālajā teritorijā.
Bet, kad viņi nāk pie mums vai apstākļi atbilst, mums ar visu pienākošos nopietnību un cieņu ir jāizstāsta viņiem lietas, kuras zinām, mums ir jāliecina par to, ko esam mācījušies un piedzīvojuši Debesu Tēva brīnišķīgajā un mīlestības pilnajā darbā.
Vissvarīgākais ir lūgšana, apvienota vienā garā un nolūkā — tā ir visspēcīgākais ierocis, kuru mums ir devis Kungs, lai mēs ar to darbotos pretī un cīnītos pret tumsu un neziņu kā citos, tā arī pašos. Tumsa ir viltīga, tā ir pieņēmusi jaunas, visviltīgākās formas un veikli izliekas par gaismu.
Tādēļ paliksim nomodā un lūgšanā. Lai mūsu Tēva miers ir ar mums visiem.
— Garīgums.lv, 144000.net, 31.05.2006