Visi, kas tik vien kā cilvēki dzimuši jebkurā reliģijā, var tapt glābti, ja tikai viņi atzīst Dievu un dzīvo saskaņā ar baušļiem, proti, ka nebūs nokaut, nebūs laulību pārkāpt, nebūs zagt, un nebūs nepatiesi liecināt, tāpēc ka šādas lietas darīt ir pret reliģiju, tātad pret Dievu. Šiem ir Dieva bijāšana un tuvākmīlestība: Dieva bijāšana — tāpēc ka viņi domā tādu lietu darīšanu esam pret Dievu; un tuvākmīlestība — tāpēc ka nokaut, laulību pārkāpt, zagt, nepatiesi liecināt, un iekārot kāda namu un sievu ir pret tuvāku. Šos, tāpēc ka viņi savā dzīvē raugās uz Dievu, un nedara tuvākam ļaunu, vada Kungs; un kurus Viņš vada, tie arī saskaņā ar savu reliģiju tiek pamācīti par Dievu un tuvāku: jo tie, kas tā dzīvo, mīl, ka viņus pamāca; bet kas citādi dzīvo, tie nemīl; un tā kā viņi mīl, ka viņus pamāca, tad arī pēc nāves, kad viņi top par gariem, eņģeļi viņus pamāca, un viņi labprāt uzņem patiesības…
Bet lai viņš dara, ko grib, jo viņš ir pilnīgi brīvs domāt par vai pret Dievišķo Gādību, un pat par Dievu un pret Viņu. Bet lai viņš zina, ka viņa plānā un apdomā ne drusciņ nav no viņa paša, jo viss ieplūst vai nu no Debess vai no elles: no elles aiz pieļaušanas, un no Debess aiz Gādības.
Tāpēc cilvēkam ir dots saprāts, lai viņš sevi pārbaudītu (izpētītu), un tas ir šķirts no gribas — nolūkā, lai viņš zinātu, saprastu un atzītu, kas ir labs un kas ļauns; tāpat arī, lai redzētu, kāda ir viņa griba, jeb ko viņš mīl un ko kāro.
Vairīšanās (bēgšana) no ļaunumiem kā grēkiem ir pati īstenā Kristīgā Reliģija.
— No Svedenborga rakstiem
(Reliģija — mācība par savienošanos ar Dievu — izd.)