Ja kāds tic kādu zināmu sargājošo garu un eņģeļu palīdzībai un vadībai, tad tāds ir līdzīgs kādam, kas labi pazīst savu monarhu — kurš ir ārkārtīgi labs — bet aiz bažām, ka monarham varētu nepatikt, ja viņš pats personīgi traucētu to ar savu iedomāto lempību, tāds noslēdz saistības ar citām sargājošām un palīdzošām būtnēm un galu galā visā nopietnībā tic, ka tikai tās vienas pašas ir palīdzējušas un aizstāvējušas viņu no briesmām. Taču patiesībā vienīgi monarhs ir sniedzis savu palīdzību un aizstāvību ticībā vārgajam tajās lietās, par kurām tas ir lūdzis.
Padomājiet reiz sevī pareizi! Jūs zināt, ka visi cilvēki, visi gari un eņģeļi nav nekas vairāk, kā Manas domas, kuras ikvienā laika brīdī saņem savu dzīvību un visu nepieciešamo no Manis un, protams, ikviens tādā apmērā, kā tas atbilst Manai mūžīgajai kārtībai un kā tas visaugstākajā mērā ir nepieciešams viņa mērķa sasniegšanai. Bet, ja viens no tiem iet pie cita un saka tam: “Palīdzi man tajā vai citā lietā!”, bet tas otrs grib palīdzēt lūdzējam it kā pats no sevis, vai tad tas neizskatās tieši tā, it kā aklais gribētu kādu vadīt vai mirušais — iepūst dzīvību kādā citā, vai arī ļoti noskumušais — mierināt kādu citu tādu pašu? Es jums saku, katrai cilvēciskai būtnei, garam vai eņģelim ir tieši pietiekami, ko darīt, lai pastāvētu pats savās lietās, un tam nav dots ne atoma vairāk, lai tas no sevis paša varētu pastāvēt vēl par citu.
Bet, kas vien nāks pie Manis ar jebkādu vajadzību un slēgs dzīvu ticības saistību ar Mani, ar vienīgo Dzīvo, kā lai viņam netiek dots prasītais, ja viņš sevi ir savienojis ar Mani caur dzīvu ticību?
Runājot tīrāko patiesību, ir tikai viens vienīgs patiesais sargātājgars — un tas esmu Es Pats! Visi citi “sargātājgari” ir cēlušies no vārgas ticības un no ārējās baznīcas savtīgiem iedibinājumiem. ..
No otras puses, jums nav jādomā, ka “svētīto” mīlestības darbība kādreiz beigsies. Tikai tā nenotiek tādā veidā, kā to māca vārgā ticība. Un tā, kā visi svētītie ir Manī, arī Es esmu viņos, un viņi ir svētīti vai darīti “svēti” caur vienu un to pašu sava Svētā Tēva Mīlestību un atdzīvināti caur to uz visiem mūžīgiem laikiem.
Uz Zemes nav nevienas dzīvas personas, kuram nebūtu klāt piedoti gari no labākas pasaules. Šie gari pastāvīgi pūlas tos, pie kuriem tie ir nozīmēti, vadīt uz gaismu un pie visas dzīvības Dzīvības.
Bet — no kā ceļas un kas ir šī ārkārtīgās mīlestības darbības pilnā šo garu cenšanās? — Vai tas neesmu Es, kas viņos visu šo veicu?
Tādēļ — cik netaisni ir tas, kad kāda persona paiet Man garām un meklē palīdzību no tā, kuram sevī pašā nav it nekā, bet viss ir saņemts tikai no Manis!
Kas gan cilvēkam būtu vēl jāmeklē kaut kur citur, ja viņš zina, ka Es kā Augstākais ļoti vēlos būt cilvēciska būtne, jā, pat Brālis, lai cilvēki varētu redzēt, ka Es esmu pazemīgāks un sirdī maigāks par jebkuru cilvēku, ka Es esmu ārkārtīgi līdzjūtīgs un žēlastības pilns, bet nevis tāls Dievs; ka Es esmu jums vistuvākais Tēvs un Brālis — tik tuvs, ka pat jūsu dzīvība ir jums tālāka, nekā Es. ..
Paskatieties jebkurā Evanģēlijā, pārbaudiet visus apustuļus un citus Mana Vārda sējējus — un parādiet Man kaut vienu vietu, kur būtu mācīts blakus Man turēties arī pie zināmajiem “sargājošajiem gariem”. Vai drīzāk Evanģēlijos nav teikts: “Nāciet pie Manis visi, kas esat noguruši un nomākti, un Es jūs visus atvieglināšu!”?
Vai kāds šajā uzaicinājumā ir izdarījis izņēmumu un ieteicis kādus eņģeļu apsardzībai? — Protams, ka nē! Viss, kas tur teikts, ir pateikts visai bezgalībai un visai mūžībai! ..
Redziet, tādēļ šāda “svēto aizbildņu ticība” ir līdzīga parazītaugam uz Dzīvības koka. Bet kurš gan apgalvotu, ka parazītaugs sūc sev dzīvību kaut kur citur, bet nevis no koka, uz kura tas sēž?
Bet kāds ir koka auglis un kāds ir parazītauga auglis? — Patiess auglis ir tikai kokam. Kas no tā ēd, tam tas dod mūžīgo dzīvību. Bet, kas attiecas uz parazītauga augli, tā sula vienīgi varētu derēt — ja tas būtu iespējams — pat debesu putnu ķeršanai uz nāvi. (Putnu kaļķus, ko lieto putnu ķeršanai, gatavo no āmuļu ogām; tie parazitē uz augļu kokiem — izd.)
Redziet, tā iet ar visiem, kas nesaistās ar Mani, kas neceļ kopā ar Mani no pašas apakšas. Tā māja būs kā salāpīta; tā būs līdzīga parazītiskajam augam uz Dzīvības koka. Abi tie nederēs nekam. Tikai Es viens pats esmu Dzīvība, Patiesība un Dzīvība! Kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.
Zars, kas ir atdalīts no vīna koka, drīz nokaltīs un tādēļ nemūžam nenesīs augļus. Tādēļ, kam vien ko vajag, lai nāk pie Manis ticībā, un viņš saņems, ko tam vajag!
Kuru nomāc šaubas, lai atceras, ka šaubas ir tikai nestaigāšanas ar Mani rezultāts. Tāds neļauj, lai Es to vadu. Kuram ir šaubas, lai nāk pie Manis, lai tic, un pār viņu nāks gaisma jautājumā, par ko viņš bija šaubījies. Kas ir akls, un kurls, un paralizēts, un klibs, un mēms, un apsēsts — lieciet tiem nākt pie Manis un ticēt, un tie atradīs visdrošāko palīdzību!
Bet ievērojiet — Es neesmu mazs, bet ārkārtīgi liels Dievs. Kas grib Mani saņemt, lai atver savas rokas plaši, jo viņam Mani ir jāapskauj pilnīgi un nav jādomā, ka Es varētu viņam palīdzēt tikai tad, ja Es to gribētu. Viņam ir jādomā, ka Es to gribu ikvienā brīdī un visvairāk par visu — palīdzēt viņam. Ja viņš sevī būs tā vienots, tikai tad viņa ticība kļūs dzīva. ..
Bet, kas attiecas uz “aizstāvju garu” parādīšanos dažos klosteru murgu gadījumos, tur jums pašiem vajadzētu būt pietiekami gudriem, un nebūt kā muļķīgās ticības pagāniem, kas visus šos murgus pieņem kā patiesību kopā ar Mana Vārda pilnu spožumu, un beigās tie ir vairs tikai ceturtdaļticīgi, ticot, ka šo “svēto aizbildņu” koka, akmens un zīmētie tēli arī varot tiem palīdzēt.
Es jums saku, tāda ticība nav ne par matu labāka, kā Baāla kalpu ticība! Ja pat dzīvs cilvēks nevar palīdzēt savam brālim — un Rakstos ir taču teikts, ka visa cilvēciskā palīdzība ir kā nekas — ko tad varētu paveikt kāds krāsota koka gabals vai kāds cits miris materiāls? ..
Ja Man, Dzīvajam Palīgam nav vajadzīgs neviens cilvēks, jā — pat neviens eņģelis un vēl daudz mazāk kāds izgrebts tēls, — kad Es palīdzu, Es daru to Garā un Patiesībā, bet ne kokā, akmenī vai krāsā! — tad kāds spēks vai ietekme varētu būt “svēto” ģīmetnēm, ja “svētajiem aizbildņiem” pašiem sevī nav it nekāda spēka, ne varas? ..
Un, kurš vien grib nākt pie Manis, lai nāk! Vienmēr tas atradīs Mani mājās — visos laikos, un piedevām tādā veidā, it kā Man nebūtu nekas cits ko darīt, kā tikai nodarboties ar viņu, kas Mani meklē.
Tādēļ — uzticieties Man un celiet uz Manis! Es esmu drošs pamats! Kas cels uz šī Pamata, tā māja nekad nekļūs caura. Kas ņem materiālu no Manis, tam ir dzīvs materiāls tāpat, kā Es esmu Vienīgais Dzīvais un dodu dzīvību ikvienam, kas to meklē Manī. Arī jūs meklējiet to Manī un jūs dzīvosiet mūžīgi! Āmen. To saka Tas, kuram vienīgajam pieder Dzīvība un kas dod Dzīvību. Āmen.
— No J. Lorbera atklāsmēm