“Bet kā augsti gudrais Dievs sākotnēji var to pielaist, ka ļaunie un netīrie gari var ielavīties dvēseles jaunajā miesā?!” — Un Es saku: “Tā jautā aklais cilvēks, kas nezina, ka visa zeme, jā, visa radība, pēc tās šķietami ārējās materiālās daļas, visos tā dēvētos elementos uz noteiktu laiku ir, tā teikt, notiesāto vai sagūstīto garu konglomerāts.
Cik bieži dvēsele viņas miesai prasa un viņai tiek sniegta materiāla barība, viņa ar to tad arī viņas miesā vienmēr saņem jau leģionu brīvākus kļuvušus, vēl ļaunus un netīrus garus, kuriem tad vajag būt palīdzīgiem viņas miesas tālākai izbūvei.
Bet gari pamazām saķeras kopā un drīz veido pilnīgi savas, viņu veidā inteliģentas dvēseles; kad viņi sasnieguši kādu tādu pakāpi, tad viņi arī drīz miesas īsto dvēseli, kā miesas tiesīgo īpašnieci, atstāj likteņa varā un sāk miesā panākt tādu iekārtojumu, kāds būtu derīgs viņu iedomātam labumam.
Ja viņi, kas sevišķi pie viņu jaunām un ļoti izsalkušām un ēst alkstošām dvēselēm pārāk viegli tā ir, viņu iedomātam labumam reiz sasnieguši tādu diezgan augstu pakāpi, tad te var un arī vajag pie bērniem iestāties vienai vai otrai parādībai.
Ja negrib ļaut bērnam pāriet pilnīgā apsēstībā, tad svešādam vajag tikt izdzītam ārā vai nu caur kādu tam derīgu slimību, vai, lai bērna vājo dvēseli pārāk nemocītu, līdz zināmam laikam pielaiž dvēselei gan nožēlojami turpināt dzīvot pa pusei svešajā miesā un tad atkal vai nu caur ārēju un iekšēju garu pasaules vienlaicīgu pamācību cenšas viņu atkal pacelt tādā izpratnes pakāpē, ka beigās caur gavēšanu un visādu citādu atsacīšanos viņa pati labprātīgi sāk izdzīt savus parazītus, jeb, ja parazīti ir pārāk stūrgalvīgi, gan atņem arī visu miesu un tad kādā citā pasaulē tādu dvēseli izglīto piemērotu mūžīgai dzīvībai.
Arī vecākiem tik rūgtai viņu bērnu agrai miesas nāvei bieži ir tāds iemesls; tādēļ it sevišķi laicīgi bagātiem vecākiem labi jārūpēja, lai viņu bērni saņem mērķim atbilstošu barību.
Ja māte ēd caur Mozu zināmus darītus netīrus ēdienus, tad viņai bērns nav jāzīda, bet gan jāliek to zīdīt kādai citai, kura bauda tīru barību, citādi viņai ar bērnu būs liels posts.
Šī iemesla dēļ jau no Ābrama un galvenokārt caur Mozu jūdiem ar likumu tika norādīti tīri dzīvnieki un tīri augļi, un visiem, kuri šos likumus apzinīgi turēja, nekad nebija slimi bērni, un viņi paši sasniedza lielu vecumu, un parasti nomira no vecuma vājuma.
Bet šajā laikā, kur dzenas pat pēc svešādiem gardumiem un nekad pavisam vairs nedomā par to, vai kāds kumoss ir tīrs vai netīrs un dažās zemēs jau stumj vēderā visu, kas nesaucas akmens un māls, tad no aklo cilvēku puses tak jau tāpat ir brīnums, ka viņi pat miesīgi vēl nav nogrimuši atpakaļ atbilstošu dzīvnieku izskatā, ko dvēseliski viņi tomēr jau ir panākuši.
Ja tagad bērni jau viņu pirmajā dzīves laikā slimo ar visādām slimībām, te galvenokārt rokām aptverams iemesls ir vispirms ļoti nepiemērotā barība, ar kuras palīdzību miesā lielā daudzumā tiek ienesti ļauni un netīri gari, kuriem dvēseles svētības dēļ nereti vajag tikt izdabūtiem ārā no dvēseles pat ar jaunās miesas pilnīgu prom aizgādāšanu, un tādēļ pie tā nav vainīgs nekas cits, kā tikai pārāk bieži pie viņu bērnu agrās nāves ir vainīgs vecāku nepiedodamais aklums, jo tādi vecāki drīzāk seko visam citam, nekā Dieva padomam Svētajā grāmatā.
Redziet, es caur Maniem eņģeļiem katru gadu uz rūpīgāko lieku pārbaudīt pat visus augļu kokus, no kuriem cilvēki ņem barību, saskaņā ar ko neviens ābols, neviens bumbieris un neviens, lai kāda nosaukuma auglis, kas ziedēja, nedrīkst pilnīgi nogatavoties, ja tajā iemājojis augļa pakāpei vēl pārāk netīrs gars; katrs šāds auglis kā vēl pilnīgi negatavs tiek no krūma nomests.
Tāda pat aizgādība notiek pie visām cilvēku barībai noteiktām labības sugām un stādiem.
Bet aklais cilvēks ne tikai to neatzīst, bet līdzīgi polipam rij visu, kas tikai viņam liekas kas gards; kāds brīnums, ka pēc tam viņš drīz kļūst slims, slinks, nespēcīgs.
Tāpat katra veida tā sauktie kartupeļi, sevišķi bērniem un zīdītājām sievām, kā arī grūtām sievām, ir vairāk kā slikti, un vēl sliktāka ir kafija! Bet apžilbušais neko neredz un labās garšas dēļ abus bauda ar lielu kāri; bet bērni un beigās sievas un vīri caur to kļūst miesā nožēlojami. Bet tas aklajam nav svarīgi; viņš ēd arī daudz ļaunākas indes, — kādēļ viņam nav jābauda šīs divas vieglākā veida indes?!
— No J. Lorbera “Lielā Jāņa evaņģēlija”