“Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” — Mateja ev. 28:18–20
Šos vārdus Es teicu Saviem mācekļiem, kad Es pēc Savas augšāmcelšanās no nāves viņiem parādījos uz kāda kalna Galilejā. Tie bija vārdi, kurus runāja nevis Jēzus, galdnieka dēls no Nācaretes Saviem skolēniem, bet vārdi, kurus runāja Dievs un visa radītā Kungs Saviem bērniem un vienīgiem Viņa mācības godātājiem un ticīgajiem, jo ar Krusta nāvi Mana zemes dzīve uz jūsu zemes bija pabeigta un ar Manu augšāmcelšanos bija apstiprināta Mana dievišķība.
Jau kādā citā izdevīgā gadījumā Es teicu Saviem mācekļiem, ka Es, Tēvs un Dēls debesīs esam viens un ka tas, kas redz Mani, redz arī Tēvu, bet pilnīgi patverami šie vārdi Maniem mācekļiem tomēr nebija, jo viņi Mani atzina par cilvēku, kas gan apbalvot ar lielāku gribas spēku nekā citi, bet savā sirdī taču nesa citu sava Dieva tēlu, nekā to, ko varētu iedomāties identisku, sakrītam ar Manu personību.
Pēc Manas augšāmcelšanās — pēc cilvēciskā jēdziena neparasta akta — viņu doma par Manu dievišķību kāpa jau drusku augstāk, bet tikai debessbraukšanas dienā tā sasniedza savu kulminācijas punktu, kur viņi Mani atzina par to, ko Es viņiem bieži biju teicis.
Šiem nedaudzajiem teksta vārdiem Man jāpievieno šīs piezīmes, lai jums būtu labāk saprotamas Manu mācekļu attiecības pret Mani tanī laikā un lai jūs mācītos vieglāk ieskatīt šo tekstu izlietošanu arī attiecībā uz sevi un tagadējo un nākošo laiku.
Kā tad Mani mācekļi pēc Manas guldīšanas kapā maldījās apkārt atstāti, nemierīgi un sēroja par sava Vadoņa zaudēšanu, jā, pat sāka šaubīties par visu teikto, redzēto un darīto — pat par Manu dievišķo sūtību, tāpat tagadējā cilvēce — ticīga vai neticīga — visā visumā atrodas šaubās, vai tai kaut kam jātic, ko tā tic, vai viss jāatmet.
Mani mācekļi arī nebija visi vienādi stipri, viņiem nebija visiem vienāda dedzība par Manu mācību, visi nebija par Manu dievišķību pārliecināti; tāpēc Man dažreiz — pat pēc Savas augšāmcelšanās — bija jāķeras pie ārkārtējiem līdzekļiem, kā varētu darīties zināms, lai arī vājos pilnīgi pārliecinātu, ka Es esmu tas, par kādu Es teicos Sevi esam un ka Mani vārdi, kā Mana mācība, domāti ne tikai viņiem vien, bet visai pasaulei, visai garu valstij un mūžībai.
Kā bija tad, tāpat ir arī tagad. Arī tagad Man ar spēcīgākām darbībām pasaulīgajā juceklī uz jūsu zemes lodes jāmodina iemigušos, pusnomodā esošie jāstiprina un nomodā esošie jāsargā, lai šaubas un prātošana nekavētu izsētās sēklas dīgšanu.
Redziet, ja Es šodien parādītos atkal redzams jūsu pasaulē, vai jūs domājat, ka bez tālākiem pierādījumiem Mani turētu par to, kas Es patiesībā esmu? Nē, apšaubītāju, noliedzēju, vajātāju un nīdēju būtu diezgan. Un kā tanī laikā augstie priesteri romiešu kareivjiem samaksāja, lai viņi teiktu, ka Mans līķis nozagts, tā arī Manā atnākšanā prātnieki, mācītie un priesteri piedēvēs visu, lai cilvēci pārliecinātu par pretējo tam, ko Es cilvēkiem teikšu.
Nedomājiet, ka šie daudzie cilvēki, kuri tagad godā Man celtos altārus un baznīcas, tik ātri uzticēsies domai, ka Es atkal esmu atnācis, kad tie dzirdēs par Manu pirmo uzstāšanos un ka Mani vārdi adresēti tiem.
Tanī laikā, kad ar elementāriem notikumiem un brīnumiem jūdi būtu gan varējuši pārliecināties, ka Tas, kuru viņi palīdzēja sist krustā, bija kaut kass cits nekā parasts cilvēks, — pēc Savas augšāmcelšanās Es tomēr nevarēju parādīties visai jūdu tautai, bet tikai Saviem mācekļiem, un tikai tiem nedaudziem, kuri patiesi Man ticēja, Es varētu dot tiešu pierādījumu, ka vārdi, ko Es bieži skaidri, bieži tēlos viņiem esmu teicis un kuros bija runa par Manu nāves uzvarēšanu un par Manu augšāmcelšanos, bija patiesi.
Tāpat kā tanī laikā, notiks arī tagad. Tikai mazam Manu īsto mācekļu pulciņam sākumā kļūs par daļu tas, kas tie Mani kā atkal atgriezušos Jēzu, bet arī kā Dievu, Kungu un visa nebeidzamā Radītāju varēs panest. Viņiem Es parādīšos un viņiem, kā reiz Saviem mācekļiem uz kalna Galijejā, tad uzsaukšu: “Man ir dota visa vara debesīs un zemes virsū. Ejiet, māciet tautas un kristījiet tās, t.i., iesvētījiet visus šinī mācībā dievišķās trīsvienības vārdā: Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Bet māciet viņus arī turēt, t.i. darbos izpildīt to, ko jūs paši esat atzinuši par patiesu, un esiet droši, ka Es būšu pie jums — kā sākumā, tā arvien visā mūžībā. Āmen.”
Tā atskanēs sauciens mazajam pulciņam, kuru Es esmu izraudzījis Sava dievišķā vārda tālākai izplatīšanai, kuru Es reiz kā cilvēks esmu un apzīmogojis Savām asinīm. Tā notiks tas, ka arī šiem jaunizraudzītajiem, kā reiz Maniem mācekļiem, kā atdzimušiem Es došu visu varu, lai viņi savus vārdus var apliecināt darbiem un Man līdzināt ceļu,lai Es tad sastaptu tikai Man pievērstas, bet ne atsvešinātas sirdis.
Arī tagad Mana atnākšana jau ir ievadīta, pie kam Es, ja arī ne redzams, tomēr garīgi jau iedarbojos, lai izveidotu Sev zināmu skaitu mācekļu, kuriem jālīdzina ceļš. Un kas tanī laikā bija Manu mācekļu uzdevums, kas Maniem izraudzītajiem toreiz Manā redzamajā atnākšanā tika uzdots, tas Maniem tagadējiem piekritējiem jāveic garīgi. Arī viņiem, kā arī jums visiem Es uzsaucu: “Man ir dota visa vara debesīs un zemes virsū. Nešaubieties par Manu mīlestību, par Manu mācību un Manu apsolījumu, ko Es cilvēcei un līdz ar to arī jums esmu devis, jo Es esmu, biju un vienmēr būšu Kungs, kas Savus bērnus apsargās, vadīs un par viņu pastāvību reiz arī algos.
Man ir dota visa vara, Man visam jāklausa, no Manis viss izgājis, un pie Manis atkal visam jāatgriežas. Sējiet Manu sēklu sirdīs, kuras rāda labu zemi šādiem augļiem. Vairojiet Manu piekritēju skaitu, iesvētījiet viņus Manu divu mīlestības baušļu īstā izpratnē, lai viņi varētu atšķirt patieso no nepatiesā un turētos pretim maldu mācībām. Man ir dota vara ar maigāko mīlestības mācību cietākās, apcietinātākās dvēseles atgriezt un atmīkstināt.
Kristījiet savus līdzcilvēkus ar pacietības, uzupurēšanās un piedošanas garu. Māciet viņiem visiem izturēšanos, kāda Man ir bijusi pret viņiem un visu cilvēci jau no bezgalīgajiem laikiem. Māciet viņus laicīgās baudas pakārtot garīgajām. Māciet viņus lielo, ilgstošo mūžību viņpus kapa neizbojāt ar zemu, nīcīgu dzīšanos pēc pasaulīgajām mantām.”
Tā jums Mana mācība jāsēj kā garīga sēkla, lai arī jums varētu būt daļa pie Manas garīgās valsts — kurai pēc Manas atnākšanas uz zemes jāvalda — atjaunošanas darba.
Tā jūs veicat garīgo to, ko reiz Mani apustuļi ir darījuši tieši. Un kā Es Saviem mācekļiem devu izredzi, ka tie visi reiz būs pie Manis, tā iegūstiet arī jūs sev šo tiesību — drīkstēt Manā tuvumā just mīlestību un visu svētlaimību, kas novēlēta tiem, kuri Manu vārdu un Manu mācību tā ir piesavinājušies, ka tā ir kļuvusi pilnīgi par viņu “es”.
Redziet, Es jums apsolu daudz; bet kā toreiz, tā arī tagad Es saku: Manī ir visa vara. Es esmu Kungs un Radītājs, bet reizē esmu arī jūsu Tēvs, jūsu mīlētājs, vienmēr gādīgais Tēvs, kurš savu bērnu priekos, garīgā līksmībā un svētlaimībā redz atkal pagodinātus savējos.
Tāpēc jūs, ja varbūt visi nevarēsiet piedzīvot Manu personīgo parādīšanos šinī pasaulē, no turienes, no kurienes Es nāku, Mani pavadīsiet un ar labsajūtu un apmierinātību baudīsiet līdz Manus tēvišķos priekus, pie kuriem jūs, kā jūsu apziņa to jums teiks, arī kādu daļiņu būsiet piepalīdzējuši.
Tad jūs Mani un Manu rīcību slavēsiet, kad visi skaidri būsiet atzinuši, kā bijuši domāti vārdi, kurus Es reiz Saviem mācekļiem teicu, jo tad jūs redzēsiet Mani visā Manā varā, visā Manā mīlestībā, visā Manā godībā, kā es atkal izvēlos redzamu tērpu, lai saviem ticīgajiem, avīm, kas jau sen pēc Manis ilgojas, kļūtu par vienīgo un īsto Ganu. Tad zeme materiāli sekos garīgās pasaules tēlam uz tās, tā kļūs atkal par paradīzi, kad dvēseles miers jeb garīgā Ēdene būs ņēmuši mājvietu visās sirdīs.
Šo baudu un šos svētkus tālāk iztēlot nav iespējams, jo jūs to nevarat panest un nevarat aptvert, bet kas tas jums ir novēlēts, to Es varu jums apstiprināt, un Mans vārds neviļ.
Jau tagad garīgi gatavojas šī pārvērtība uz jūsu zemes. Iekšējās ilgas pēc garīga pavasara paceļ nospiestās sirdis. Visur ir rosība. Daudzi nezin, kas viņiem notiek. Vieni darbojas līdz, otri — bez iepriekš nosprausta mērķa. Visus dzen uz garīgo gatavību; pat lielākkos materiālistus, apcietinātākos neticīgos un vienaldzīgos neliek mierā. Kā saules stars, kas pa slēgta loga slēģu mazu caurumiņu krīt uz gulētāja un dara to nemierīgu, tāpat šis mīlestības stars, kas iet pa priekšu Manai atnākšanai, skar visus. Vieni grib no tā iedarbības ar savu prātošanu izvairīties, tie paši sev iepļāpā mieru sirdī uz kādu laiku. Bet tas nelīdz. Rodas jaunas šaubas, jauni “kāpēc?” Arvien atkal ir kustība, tos sakustina valdītājs gars, kas jau visu pasauli ir ietinis savā sfērā. Velti mēģināt šo gara spiedienu nokratīt. Apstākļi un notikumi liek cilvēkiem arvien vairāk just, ka viss tas, ko tie uzskata par gala mērķi, par savas dzīves mērķi, nav gals, nav pēdējais mērķis. Neapturami viņus dzen uz priekšu. Vētras ātrumā iet pretim laikam, kurā Mana atnākšana viņiem visiem pierādīs, ka jācenšas nevis pēc pasaulīgā, bet pēc garīgā, ka nevis īsajā zemes dzīvē, bet garajā mūžībā ir īstā uzturēšanās būtnēm, kuras Es kā Gars esmu radījis.
Neapturami dzen pretim beigu punktam, kur Es, kā reiz Saviem mācekļiem, arī saviem jaunizraudzītajiem teikšu tos pašus vārdus: Mana ir vara — zemes virsū, kā arī debesīs. Sagatavojieties, Mani bērni, lai kur jūs būtu — še vai tur — ar Mani svinēt šos garīgos cilvēka cieņas augšāmcelšanās svētkus, jo tie ir ne tikvien lielākie svētki jums, cilvēkiem, bet arī svarīgākie visai Manai garu valstij, kurā šis noslēgums būs pierādījums, kāpēc Es reiz nonācu uz jūsu mazās zemes un kāpēc Es taisni jūs, niecīgos un mazos radījumus uz kāda bezgalībā riņķojoša smilšu grauda esmu izredzējis kļūt par Maniem bērniem.
Es atkal — kā arvien — visur gribu pierādīt, ka Es mazakajā esmu vislielākais. Ja Man nebūtu dota visa vara, tad Es to nevarētu izdarīt; tad nebūtu arī Dievs, jo taisni šī vara pār visu radīto paceļ un katram, kaut arī lielākam eņģeļu garam, ir nesasniedzama.
Pieņemiet šos vārdus, jūs mazie liela Dieva bērni, kā Viņa mīlestības zīmi un atminieties Viņa vārdus, ko Viņš kā Jēzus reiz teica: “Kas, pār mazumu iecelts, to apzinīgi pārvalda, tam reiz tiks uzticēts lielais.”
Kā Es reiz pie Jums, niecīgajiem tārpiem, Savā radībā piepildīju lielāko mīlestības aktu, tā arī jums jālūko taisni mazākajā, pat pie citādi neivērojamiem notikumiem sekot Maniem mīlestības baušļiem un tos visnoteiktāk un apzinīgāk izpildīt, lai arī jūs mazākajā varētu rādīt un uzturēt savu dvēseles stiprumu. Tātad jūs būsiet Manis cienīgi bērni, kuri ir vērti reiz tikt iecelti pār lielo, kur jūs tad lielā mērā un svētlaimē varēsiet to izplatīt, kā jūs neesat to atstājuši novārtā, uz jūsu mazās zemes ierobežotos apstākļos cēluši to dienas gaismā.
To ievērojiet; iesvētījiet arī citus savas sirds noslēpumos, māciet arī viņiem Manu evaņģeliju saprast un aptvert, lai jums, kā Maniem mācekļiem, varētu būt tiesības reiz Manā tuvumā baudīt visu mīlestības spēku, kura spējīga ir dievišķi tēvišķā sirds. Āmen.
— No Gotfrīda Maijerhofera grāmatas “Kunga sprediķi”, 1872