“1. Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. 2. Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā. 3. Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā. 4. Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. 5. Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta. 6. Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu. 7. Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā. 8. Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku. 9. Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās. 10. Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm: 11. Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs. 12. Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu. 13. Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami: 14. Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.” — Lūkas ev. 2:1–14
Šajā nodaļā ir runa par Manu dzimšanu, par svētkiem, kurus jūs katru gadu pēs baznīcas paražas svinat 25. decembrī.
Jau agrāk Es esmu jums devis vārdus par šiem svētkiem. Par atsevišķiem apstākļiem, kādi bija pie Manas dzimšanas, jūs zināt pa daļai no Manas jaunības stāsta, pa daļai no Manu apustuļu evaņģēlija; un tomēr šis un tas ir nenoskaidrots šajā aktā — Man pirmoreiz redzami parādoties uz jūsu zemes, kura dziļāko nozīmi garīgājā ziņā jūs vēl nezināt. Ierosināts no šīs Lūkas nodaļas teksta, Es gribu dot tālākus atklājumus jums un visiem Maniem nākošajiem ticīgajiem bērniem, lai no tiem jūs redzētu, ka arī mazākajam, kas attiecas uz Mani un Manu parādīšanos jūsu pasaulē, ir liela nozīme un tas garīgi atkārtosies Manā nākošajā atnākšanā uz šīs mazās zvaigznes, kā Manu kādreiz lielo bērnu dzīves vietas.
Ja tad jūsu zemes apstākļos tieši šis moments un tieši šī tauta bija izredzēti būt par lieciniekiem lielajam žēlastības un mīlestības aktam, kuru Es izdarīju jums un visai Savai garu pasaulei, tad jūs varat būt pārliecināti, ka arī Man otrreiz redzami parādoties uz jūsu zemes laiks un vieta tiks izvēlēti tā, kā tie tieši šim noslēguma aktam būs visvairāk piemēroti.
Ne velti jūs esat šos svētkus nosaukuši par ziemassvētkiem. Jā, tā bija svēta nakts, kad Es jūsu un visas pasules labā nodevos kā pazemības upuris, turklāt Es, radības nebeidzamais Kungs, apvilku vārīgu, iznīcīgu tērpu, kas miljoniem citu dzīvu būtņu starpā ir tālu zem cilvēka tēla augstākā tipa, jo citās pasaulēs — kas attiecas uz ārējo — daudzi iedzīvotāji ir tādi, ka šīs zemes cilvēks ir tikai kā vājš atdarinājums tam, ko Es kā Sava īpašā Es attēlu patiesībā šajā formā esmu ielicis. Un tomēr, lai arī šie citās pasaulēs dzīvojošie cilvēki zemes iedzīvotāju daudzējādā ziņā pārspēj, tad pēdējie garīgā ziņā ir izredzēti daudz kam lielākam, nekā tie paradīzes pasaulēs un saulēs dzīvojošie, jo, ja arī tiem smaida mūžīgs pavasaris un tie dzīvo apstākļos, kurus jūs nevarat ne iedomāties, tad tiem nav skaidras apziņas par Manu Es, Manu garīgo radību un Manu Tēva mīlestību.
Viņi ir labi, tāpēc, ka nekas ļauns viņus neved uz pretējo; viņi atzīst kadu augstāku būtni, godbijībā slīgst ceļos tās priekšā, bet neviens no viņiem neiedrošinās domāt, ka šī augstā būtne vienu no viņiem, kā pašas radītu, gribētu spiest pie savām Tēva krūtīm un un viņam dot saldo bērna vārdu.
Tas novēlēts tikai tiem, kuriem šis stāvoklis jāiegūst ar cīņu un uzvaru, lai tie varētu kļūt par Dieva bērniem. Tā tad tur, kur ir tādu bērnu skola, blakus vislielākajam garīgajam paausgtinājumam bija jādod iespēja arī pretējam, vislielākajam pazemojumam un atkrišanai no labā. Lai jums rādītu, ka starp tādiem pretstatiem vislabāk iespējams attīstīties, gūt uzvaru pār visiem šķēršļiem, — tieši tāpēc Es pats ietērpos vienā no pēdējiem, neievērojamākajiem cilvēku veida tērpiem, tāpēc Es nācu pats uz kādas tumšas zemes, kuras lomu attieksmē uz greznumu un lielumu Manā radībā var uzskatīt par tādu, kādu lomu pie jums starp jūsu zemes jaukumiem un brīnumiem ieņem infuzorija.
Bet tā kā visā Manā radībā viss veidots ar vienādu rūpību un infuzorija uzbūvēta tikpat pilnīgi kā cilvēks kā pats zemes kungs, tad jums šis Mans radības princips, kas iet cauri visām radītā pakāpēm, apstiprina, ka Es taisni mazajā esmu vislielākais un parādos kā spēcīgs Radītājs un Kungs. Tas bija iemesls, kādēļ Es izvēlējos vienu no mazākajām zemes lodēm, lai tur rādītu visu savu lielumu, turklāt Es Savai garu un dvēseļu pasaulei ar to pierādīju, ka tieši mazākajā iespējams vislielākais, tieši visvairāk pazemojoties sasniedzama vislielākā godība, un tieši tas, kas visu atdod, ir cienīgs visu iegūt.
Tā mana dzimšana notika nevis kādā pilī un ne pie augstas kārtas ļaudīm, bet cik vien iespējams zemā vietā. Bet visiem šiem apstākļiem bija jānorāda uz Manas dzimšanas augsto, garīgo iemeslu.
Tāpēc notika tieši tā, ka Hērods bija pavēlējis izdarīt tautas skaitīšanu, tāpēc notika tā, ka Es ieraudzīju pasauli nevis kādā cilvēku rokas celtā namā, bet Savā namā, t.i., zem brīvas debess kādā alā.
Manas dzimšanas liecinieki nebija ķeizari un ķēniņi, pat arī ne parastie cilvēki, bet tikai dzīvnieki un radījumi, kuri nesamaitāti bija tādi, par kādiem Es tos biju radījis.
Tautas skaitīšanai bija jānotiek, lai Marija ceļotu uz Betlēmi un izpildītu to, kas visas radības Ķēniņam būtu tikai par godu.
Miljoni augstāko garu dziedāja Man salavas dziesmu: “Gods Dievam augstībā un miers cilvēkiem virs zemes.” Šie un lopi, kas bija Manā kārtībā, bija klāt pie Manas dzimšanas. Tādi bija liecinieki Man, autiņos tītajam visu karapulku Kungam.
Ar tautas skaitīšanu Mana dzimšana nevarēja palikt neievērota. Arī briesmīgajam Hērodam bija Jeruzālemē jāvalda, lai blakus trūcīgajiem apstākļiem, kuros Es dzimu, apgrūtinātu Manu tālāko audzināšanu un Manu vēlāko dzīves gaitu, lai pārvarot visas šīs grūtības, tiktu pierādīts, ka, lai gan Es esmu nācis iespējami zemā stāvoklī, Es attieksmē uz visu Savu garu pasauli jau esmu veicis Savu uzdevumu, — proti, būt pazemības un atteikšanās piemēram un no šīs mazās zemes izveidot skolu Maniem bērniem, kuriem reiz visiem jābūt izredzētiem uz citām zvaigznēm un saulēm dzīvojošām būtnēm liela gara un visas redzamās dabas radītāja tēlu pārvērst mīlētāja Tēva tēlā.
Tas, ko es priekš mūžīgiem laikiem esmu nolēmis un priekš vairāk kā tūkstoš gadiem iesācis, tagad tuvojas noslēgumam. Manai reliģijas mācībai, Manam vārdam, ko ne ar ko citu labāku nevar apmainīt — lai kā cilvēki prātotu un domātu — Manai mīlestības mācībai jākļūst vispār lietotai. Jāvalda tikai mīlestībai, un visām cilvēka sirds kārībām, kuras viņā Es esmu licis tikai tādēļ, lai cīņā pret tām šo mīlestību nopelnītu un sasniegtu, — visām šīm kārībām jātiek savaldītām un tās jānoliek pie mīlestības altāra kājām. Naids, atriebība, lepnība un kā tās visas sauc — šīs varenās ļaunā dziņas cilvēkā visas jāapklusina. Krustam, kurā piesists Es kādreiz udzu par piedošanu cilvēcei, kas nomaldījusies, jābūt kā salīdzinājuma simbolam, un tas katram jāmīl, jāgodā un vajadzības gadījumā pat jānes, — kā zīme pārbaudījumam, kuram Es kā Dievs padevos un kas arī cilvēkus var vadīt tikai garīgos augstumos. Tāpēc šie nepatīkamie apstākļi un notikumi, kas tagad arvien vairāk un vairāk iestāsies.
Kā Manas zemes dzīves laikā uz šīs zemes, tuvojoties beigām, apstākļi strādāja redzami pret Mani, redzami tuvināja Manu bojā eju, Manu nāvi un tomēr patiesībā, Man ceļoties augšā no matērijas un atgriežoties Savā garīgajā valstī, tiem bija jāpanāk Mans vislielākais triumfs, Manas sūtības atrisinājums, tā arī tagad redzami vairojas nelaimes gadījumi cilvēkiem, vairojas šausmīgas katastrofas, lai no tām beidzot cilvēks, kā pēc kādas grieķu teikas, kā putns Fēnikss no sadedzinātu pasaules uzskatu un spriedumu pelniem izietu neskarts kā Radītāja garīgs produkts, kā augstāka garīga Tēva garīgs bērns.
Tāds ir visam mērķis, uz turieni, kā bez stūres atstāts kuģis, neapzināti dodas visa cilvēce. Būs jātiek salauztām visām mākslīgajām aizsargsienām, ko cilvēka prāts kā dzelzs bruņas apjozis tikai mīlestībai pukstošajai sirdij. Jātiek iznīcinātām dzimšanas, kārtas, paviršu zināšanu robežām. Cilvēkam jābeidz domāt ar prātu un jāsāk mācīties just ar sirdi. Mīlestības siltajai ugunij vispirms jāsasilda visa dvēsele, tikai tad grudrība, kā regulētāja dziņa mīlestībai, var, likdama robežas, cilvēcei ļaut sajust visu to, ar ko Es to esmu apbalvojis un kādam nolūkam Es esmu to tādu un ne citdu radījis.
Cik bieži Es kā Kristus pasaulē Savu Tēvu debesīs piesaucu, tā vienmēr bija gudrība, kas piesauca mīlestību, un tieši ar šo piesaukšanu gribēja attiecīgi vadīt savu neierobežoto darbību. Kā gudrība un mīlestība tikai kopā var pastāvēt, tāpat Es kā Kristus ar Savu Tēvu, Mīlestību, biju savienots tikai viens, un tieši tāpēc Es varēju teikt: “Mani nepazīst neviens, kā tikai Tēvs Debesīs, un tikai Es pazīstu Viņu,” jeb: “Es noeju pie Tēva” utt. Ar to Es gribēju teikt: Visa pasaule ir mīlestības radīta, bet gudrība ir kārtojusi tās noteikumus. Mīlestība radīja, gudrība uztur. Mīlestība kā Tēvs uzstādīja augstāko šķīstības simbolu, un Es, gudrība, kā Dēls to pierādīju darbos. Un kā mīlestība un gudrība tikai savienotas sastāda visu Manas patiesās būtības Es un tur pastāv pilnīgākajā attēlā, tā arī cilvēkam pēc Mana ģīmja jākļūst par mīlestības un gudrības izteiksmi. Viņam vispirms jāmīl un tad jāmācās būt gudram, lai pilnīgi atzītu un aptvertu Mani, Manu radību un savu misiju.
To Es gribu panākt pie jums, uz to jūs skubina visi notikumi, lai jūsos panāktu jūsu Jēzus atdzimšanu iekšējā, lai Viņš tur kā gudrības un mīlestības izteiksme jūs vadītu, kamēr īsā laikā šis visa redzamā Radītājs, visu karapulku Kungs, kā Tēvs (mīlestība), savienots ar Dēlu jeb Kristu (gudrība), varētu personīgi atkal redzami nākt uz zemes otru un pēdējo reizi izteikt, ko Viņš pie Krusta priekš vairāk nekā 1000 gadiem ir teicis, proti: “Tas ir piepildīts — ir piepildīts lielais grēku izpirkšanas darbs.”
Es Saviem gariem rādīju, kā viņiem neiespējamais ir kļuvis iespējams. Es esmu gājis papriekšu ar piemēru un Savas cilvēciskās būtnes uz šīs mazās zemes darījis par Savas nebeidzamās valsts pilsoņiem, par Saviem vienīgajiem bērniem.
Ir piepildīts, ko Es reiz šūpulī, Betlēmes alā, kā nepilngadīgs Bērns esmu iesācis, ko tur jau miljoni eņģeļu garu ir apdziedājuši, bet ko cilvēki neav sapratuši, ko augstākais tikai daži ir vāji nojautuši.
Es esmu piepildījis grēku salīdzināšanas, mīlestības, piedošanas darbu. Pasaule ir tīrīta no visiem savtīguma netīrajiem sārņiem, un ja arī ciešanas un nelaimes gadījumi cilvēku pasaules miesu salauž, — garam un dvēseles cilvēkam tie nevar nekā darīt. Tas stāv augstu pār pasaules drupām, savas rokas izstiepdams pēc dievišķā glābēja, kurš — kā reiz arī tad — visiem uzsauc: “Nāciet šurp visi, kas esat apgrūtināti, lai Es jūsu nastu noņemtu un jūs atspirdzinātu. Nāciet šurp visi, cīnītāji par mīlestību un gudrību, lai jums ir dzīvības vainags, lai jums ir garu pasaules robežas atvērtas, lai jūs varētu redzēt, kā eņģeļu pulki atkal līksmo un dzied slavas dziesmas Kungam, Tēvam, ar tiem pašiem vārdiem kā toreiz: “Gods Dievam augstībā un miers cilvēkiem virs zemes,” jo Viņš ir nācis pie Sava īpašuma un Viņa bērni ir Viņu atzinuši.” Āmen.
— No Gotfrīda Maijerhofera grāmatas “Kunga sprediķi”, 11.12.1871