Pēc vairāku viņas draugu vēlēšanās, Berta Dudde 1953. gadā uzrakstīja sekojošu autobiogrāfiju:
Kopš 1937. gada 15. jūnija es pierakstu caur iekšējo Vārdu saņemtās ziņas. Izpildot bieži izteikto manu draugu vēlmi, es šeit arī dodu garīgās saņemšanas īsu paskaidrojumu, mana dzīves gājuma un personīgās nostājas atspoguļojumu.
1891. gada 1. aprīlī Līgnicā (Liegnitz), Šlēzijā (Schlesien) dzimusi kā kāda gleznotāja otrā meita, savā vecāku mājā kopā ar saviem brāļiem un māsām es pavadīju harmonisku bērnību. Jau agri es iepazinu rūpes par esību. Vēlme palīdzēt vecākiem lika man praktiski izkopt noslieci uz drēbniecību un pelnīt naudu. Vecāku naudas problēmas palika un rūpes tāpat.
Mani vecāki piederēja dažādām konfesijām. Tēvs bija protestants, māte katoliete. Mēs, bērni, tikām audzināti katoļticībā, bet nekad nepiedzīvojām spiedienu vai bardzību baznīcas paražu apgūšanā, tā katrs bērns vēlāk pilnīgā brīvībā izvēlējās konfesiju, ko pārstāvēt. Es biju reliģioza, bet tomēr nevarēju pilnā apmērā pakļauties katoliskajai mācībai, lai gan ievēroju baznīcas noteikumus. Bet man nebija iespējams aizstāvēt to, ko es iekšēji nebiju pieņēmusi ar pilnīgu pārliecību. Tāpēc es vairs negāju uz baznīcu, nedzirdēju nevienu sprediķi, nepazinu Bībeli, nelasīju arī ne reliģiozus, vēl mazāk zinātniskus rakstus un nepieslējos nevienai sektai, ne arī kādam citam garīgam virzienam.
Kurš pazīst katoļu ticības mācību, tas zina, kādā sirdsapziņas postā (nelaimē) nokļūst cilvēks, kurš vēlas no tās atbrīvoties. Arī man tas netika aiztaupīts. Manī palika jautājums: kas un kur ir pareizais?
Bieži lūdzot Tēvreizi, es lūdzu, lai Kungs man tomēr ļauj atrast Viņa Valstību. Šī lūgšana tika uzklausīta. Tas bija 1937. gada 15. jūnijā. Es lūdzos un uzmanīju savu iekšieni — es paliku pavisam klusa — es bieži biju šajā stāvoklī, jo tad mani vienmēr pārņēma brīnišķīgs miers, un domas, kuras es tobrīd sajutu, sirds apkaimē, ne galvā, deva man mierinājumu un spēku.
Vēl es nezināju, ka man šīs domas tika “dotas”. Līdz kāds savāds piedzīvojums sapnī, kas vēlāk izrādījās patiesība, mani mudināja šīs “domas” pierakstīt. Un tā arī šajā ievērības cienīgajā dienā es uzmanīgi ieklausījos savā iekšienē, no turienes nāca pavisam skaidra un saprotama vārdu ķēdīte, ko es arī pierakstīju. Tā bija pirmā nodaļa, kas man tika dota un kas sākās ar vārdiem: “Iesākumā bija Vārds. ..”
Un tad nāca šaubas: Vai tu pati to uzrakstīji no sevis? — Es cīnījos, lūdzu un aizvadīju daudz iekšēju cīņu, bet atkal un atkal vārdi nāca straumēm, gudrības pārpilnība, kuras priekšā es nodrebēju. — Dievs pats man noņēma bailes, Viņš man atbildēja un es Viņu atzinu Viņa Vārdā kā mūsu Tēvu.
Mana ticība auga, šaubas tika uzvarētas un es ikdienas saņēmu un rakstīju. Pierakstītā saturs bija pāri manai saprašanai. Man neaizturami plūda nekad nedzirdēti un nelasīti izteicieni, svešvalodu un zinātniski apzīmējumi un norādes. Un tad līdz šim nekad nedzirdētie debesu Tēva mīlestības izteikumi, kas beigu beigās veido patvērumu un atbildi un visiem dzīves jautājumiem.
“Vārda” nodošana notiek sekojoši: Pēc iekšējas lūgšanas un īsas savākšanās es tiecos uz iekšieni. Tur tad seko skaidri izkārtotas domas, atsevišķi un skaidri plūst vārdi — vienmēr trīs līdz četri cits aiz cita — līdzīgi kā radio izteikumos par jūras laika apstākļiem pierakstīšanai. Tā es varu ērti pierakstīt, veidojas teikuma daļas aiz teikuma daļas. Es vārdus pierakstu stenogrāfiski, kā diktātā, nevarot tajā konstruktīvi un apzināti piedalīties. Šajā laikā es arī nekādā gadījumā neesmu tā saucamajā transa stāvoklī; es teikumus arī neformēju, bet gan vārdi paši loģiski lec klāt cits aiz cita, tā es rakstīšanas laikā nespēju uztvert teksta saturu.
Pēc dienām, dažkārt tikai pēc nedēļām es stenogrāfiski rakstīto pārnesu tīrrakstā, to pirms tam nepārlasot. Vārdu pēc vārda, pat nemainot vai “neuzlabojot” zilbi, nekādā ziņā pateiktā jēgu nepārstrādāju vai nestilizēju. — Viena šāda diktāta ilgums ir apmēram pusstunda. Varu kategoriski norādīt, ka process nenotiek piespiedu stāvoklī vai ekstātiski. Viss norisinās saprātīgi un vienkārši, nekādi neietekmējot un neizdarot spiedienu uz brīvo gribu. Jebkurā laikā es varu to pārtraukt un pēc stundām vai dienām turpināt no vietas, kurā beidzu. Pirms tam uzrakstīto nelasot, man atkal tekoši turpina diktēt.
Mana griba ir brīva no katra “jādara” — tas, ko es vēlos, ir kalpot Dieva gribai, tātad, drīkstēt darīt to, kas ir Viņa svētā griba. Man jāsaka, ka es dievišķajā patiesībā tiku ievadīta kā alfabēta jēdzienos, kas visādā ziņā bija sveši.
Tikai pēc vairākiem mēnešiem es atradu saņemtajam apstiprinājumu no citām pusēm — es saņēmu Štīrijas mistiķa Jēkaba Lorbera darbus. Neviens nesapratīs, cik es biju aplaimota, lasot viņa darbus “Lielais Jāņa Evaņģēlijs” un “Jēzus jaunība” (“Jēkaba evaņģēlijs”). Tad es beidzot uzzināju, ka arī citiem cilvēkiem tika dots Kunga vārds, ka Dievs Kungs visos laikos ir runājis uz Saviem bērniem un runās arī turpmāk; jo Tēva nebeidzamā Mīlestība un Apžēlošana citādi nevar.
Lorbera darbos es atkal atradu to, kas man jau bija dots. Bieži man pateiktais bija nesaprotams, tomēr debesu Tēvs man ar lielu mīlestību deva visus izskaidrojumus. Brīnumains ir piedzīvotais un notikumi, kas tā pa vienam nemaz nav izstāstāmi, bet kas atkal un atkal ik dienas parādīja neiedomājamo Tēva laipnību un maigumu.
Vispārīgās izglītības trūkuma dēļ es vienmēr sev biju kā balta lapa. Naudas un laika trūkums man neļāva lasīt labas grāmatas un apmeklēt priekšnesumus. Es pazinu tikai smagu darbu no rīta līdz vakaram. Bet vienalga es dienu no dienas saņēmu dārgo piekļūšanu garīgajām bagātībām, nezinot priekš kura vēl es tās saņēmu.
Tas, ka es šos Vārdus saņēmu no augšas bez pretī runāšanas, ir cieši saistīts ar to, ka es nezināju ne Bībeli, ne katoliskos rakstus. Pēc manas līdzšinējās pieredzes šāds “īsts katolis vai protestants”, kura zināšanas ir noenkurojušās dogmatiskajā mācībā, ir vērsts uz tām, lai bez ierunām un iebildumiem varētu tuvoties Dieva jaunatklāsmju Vārdiem un likt tām nobriest.
Taču ir vairāku nozaru zinātnieki, kas ar pieaugošu interesi šīs dievišķās pamācības uzņem un ar visu nopietnību par tām diskutē. Viņu interese noder ne tikai matērijas rašanās un tās iespējamās atbrīvošanās izskaidrojumiem, bet arī dažādo reliģiju un konfesiju maldu mācību izskaidrošanai un atspēkošanai. Manis saņemtajās ziņās tiek parādīts, kur tieši ir šie maldi, un tās skar arī aicinājums vienmēr, kad ir izdevība, norādīt uz maldiem.
Katram ir brīva izvēle ievērot vai neievērot KUNGA Vārdus. Bet kas ir satvēris TĒVAVĀRDUS, bet pēc tiem nerīkojas, tas palielina atstatumu starp sevi un mūsu TĒVU debesīs. Tad viņš neseko pamācošajiem Mīlestības Vārdiem un līdz ar to neizbēgami nostāda sevi zem likuma, un viņš nenoliedzami tik lielā mērā cietīs žēlastības zaudējumu, cik viņš neievēro dievišķos Mīlestības baušļus.
Caur DIEVA ŽĒLASTĪBU cilvēkiem atjaunoti tiek dots Evaņģēlijs, un uzsvērti nopietni tiek norādīts cilvēka būtības mērķis. Šādi apžēlojošā DIEVA MĪLESTĪBA vēl mēģina glābt to, kas vēl ļaujas sevi glābt — pirms pavērsiena — jo tas nāk! Laiks, par kuru ziņo visu laiku redzētāji un pravieši — beigu laiks — ir iestājies!
Pēc mana rakstītā KUNGAM visi savi bērni ir līdzvērtīgi — “Nāciet visi pie Manis” — skan Viņa aicinošais sauciens. DIEVS mīl Savus bērnus, Viņš grib viņus visus aplaimot — gan tos, kas klausās Viņa Vārdu un Tam seko, gan tos, kas par Kungu neko nevēlas dzirdēt.
Berta Dudde,
1953. gada 22. novembrī
1965. gada 18. septembrī Berta Dudde drīkstēja atstāt savu miesas ietērpu un atgriezties debesu Tēva mājās.