Johanness Tenhards dzimis 1661. gada 2. janvārī Dobergastā (Saksenā, Vācijā) zemnieku ģimenē, miris 1720. gada 12. septembrī Kasselā. Jau jaunībā piedzīvotie vizuālie un audiālie piedzīvojumi saistībā ar garīgo pasauli liek viņam atsacīties no izglītības ar mērķi kļūt par priesteri. Bet tā vietā viņš apgūst amatnieka profesiju dažādās Vācijas un Austrijas vietās, kļūdams par parūku meistaru. 1688. gadā viņš Nirnbergā iegūst pilsoņa tiesības un 1691. gadā apprecas. Viņa sieva trešo dzemdību laikā (1695) mirst. Pēc sievas nāves pastiprinās viņa iekšējās šaubas, un viņš, vadoties no Bībeles teksta 1. kor. 11:4 (Katrs vīrietis, kas, apsedzis galvu, lūdz Dievu vai pravieto, dara negodu savai galvai) pārtrauc vīriešu parūku veidošanu, pamet savu amatu un ieslīgst nabadzībā.
1704. gadā viņš redz sevī aicinājumu kļūt par Dieva Rakstītāju, pierakstot atklāsmes, kurās viņš redz arī baznīcas krišanu. Kopš 1705. gada viņš sāk savas iedvesmas un sapņus pierakstīt, parasti neritmiskos pantos ar atskaņām. 1708. gadā pēc ilgas apspriešanās viņš saņem no Nirnbergas rātes atļauju nodrukāt savus darbus. Viņa skaidrā kritika ne tikai pret valdošo tradicionālajām dogmām daudzos jautājumos, bet arī pret baznīcas padomi ierosina rāti viņu 1709./1710. gada ziemas mēnešos ieslodzīt ūdenstornī, tad tomēr atkal atlaist, jo viņš daļēji atsauc savus apgalvojumus. Nirnbergā tiek izdots aizliegums drukāt viņa darbus, kā rezultātā Tennhards kļūst par bēgli un apmetas Frankfurtē pie Mainas un uzturas daudzās citās pilsētās. 1710. gadā viņa draugu izdotais rakstu krājums blakus viņa sarakstītājai biogrāfijai satur arī tādus darbus kā “Dieva Vārds vai traktātiņš tā saucamajai garīgajai kārtai”, tālāko “Dieva Vārdi un Jēzus Kristus pēdējā brīdinājuma un apžēlošanas balss” u.c. No citiem iedvesmotajiem, piemēram, Johanna Fridriha Roka, viņš norobežojas, jo noraida (baznīcas) sadalīšanos (separātismu). Tenharda uzrakstītie darbi izraisa arī viedokļu apmaiņu tā laika cienījamu baznīctēvu starpā. Viņam uzrodas gan aizstāvji, gan pretinieki.
Viens no viņa tuvākajiem draugiem un aizstāvjiem bija jurists Tobias Eisler (1683–1753), kas viņa dēļ arī attsakās no savām Nirnbergas pilsoņa tiesībām un pārvācas uz Helmstedtu, kur nodibina nabagskolu meitenēm.
Tennharda mantojums tālāk iedarbojās un nostabilizējās tautā, tika kopts dažās atsevišķās tā sauktajās Kreglingeru grupās beķera Paul Mueller vadībā, kas Krenlingas un Rothenburgas apkārtnē turējās nošķirti no baznīcas. Šad un tad viņiem pieslējās socialais reformators Gustav Werner (1809-1887), kuru Ludwig Wilhelm Hofaker (1780-1840) pievērsa Svedenborgam. Svedenborga sekotājs Ludvigs Hofakers vāca un rediģēja viduslaiku mistiķu un redzētāju darbus, tai skaitā Tenharda, lai parādītu Svedenborgu kā šo darbu sekotāju un piepildītāju.
Darbi
Šajā lapā ir atrodama grāmata “Dievam vien lai gods!”, kas skaidro Kunga lūgšanu jeb Tēvreizi.